Šodienas „Stāstu raksts” ir cieņas apliecinājums cilvēkam, kura pienesums Latvijas valsts veidošanā iezīmējams pat ģeogrāfiski: lielā mērā, pateicoties viņa uzskatiem un aktīvajam tautiešu pārliecināšanas darbam, mūsdienu Latvija nebeidzas ar Aivieksti, kas ir Vidzemes un Latgales robežupe.

Šis ir atgādinājums par Franci Trasūnu, Latgales zemnieku ģimenes dēlu, kas bija viens no pirmajiem latgaliešiem, kas ieguva labu izglītību. Mātes sapni piepildīdams, viņš mācījās Pēterpils Garīgajā seminārā, iestājās Garīgajā akadēmijā, kļuva par teoloģijas maģistru.

Francis Trasūns bija Krievijas impērijas Valsts domes, Tautas padomes, Satversmes sapulces loceklis, Latvijas Republikas 1. un 2. Saeimas deputāts, priesteris, valsts un sabiedriskais darbinieks, rakstnieks, publicists.

Jau Pēterpils Garīgajā seminārā viņš vērsās pret rusifikācijas tendencēm un izcīna latgaliešu valodas pasniegšanas tiesības. Par vēršanos pret Latgales rusifikāciju viņu izsūta uz Iekškrieviju, raksta vēsturnieks Pēteris Zeile.

Sava veida pagrieziena punkts ir viņa runa Rīgas Latviešu biedrībā 1901. gadā, kurā Trasūns asi kritizē Vitebskas guberņas vadību, pārmetot tai tieksmi aizliegt – latgaļu valodu, latīņu burtu rakstību, nomākto tautas pašnoteikšanos un ekonomisko aktivitāti. 

1902. gadā Trasuns ieguva profesora amatu Garīgajā seminārā, kur pasniedza filozofiju un teoloģiju. Reizē viņš turpina politisko darbību, 1906. gadā kļūstot par Krievijas I domes deputātu. Līdzās ievēlētajiem Jānim Čakstem, Frīdriham Grosvaldam, Jānim Kreicbergam, Francis Trasuns ir vienīgais, kas pārstāv Latgali, būtībā — visu Vitebskas guberņu.

Latvijas veidošanā ir svarīga Trasūna darbība 1917. gada Rēzeknes kongresā. Viņa tēze par Latgali Latvijas veidošanās laikā bija: „vai ar kultūru uz vakariem, vai ar barbarismu uz austrumiem!" Trasūna nelokāmo pārliecību par Latvijas vienotību raksturo viņa paša darbi – kad kongresā sākās jukas, kautiņi un slīcināšanas draudi Rēzeknes upē no politisko oponentu puses – tā raksta Trasūna darbu pētnieks Jānis Soms 1935. gada izdevumā – un grupa deputātu apsprieda iespēju bēgt pa sētas pusi, Trasūns atteicās, sakot – „pa kurām durvīm iegāju, pa tām arī iziešu”. Tā arī notika un neviens neuzdrošinājās rīkoties vardarbīgi.

Domājot un radot Latvijas valsti uz Krievijas impērijas drupām būtiska nozīme bija tautas vienotības apzināšanai, kas notika pāri Krievijas impērijas guberņu robežām – Latvija tika radīta vietā, kur agrāk bija Kurzemes guberņa, Vidzemes jeb Līvlandes guberņa, kas ietvēra arī daļu Igaunijas un daļa Vitebskas guberņas, ko šodien saucam par Latgali. Par pēdējās – Latgales, kā Latvijas daļu savā darbībā tieši un līdz pat izslēgšanai no baznīcas iestājās Francis Trasūns.

20. gadsimta sākumā ar enciklopēdisku apgaismotāja vērienu viņš iesaistās kultūras darbā. Sarakstījis gan dzejoļus, gan lugas, gan fabulas, izdevis latgaļu kalendāru, īpaši daudz – publicistiskus rakstus dažādos izdevumos. Trasūns realizēja savu ideju par Latgali kā neatņemamu Latvijas daļu. No savas dzimtās „Kolnasētas” (tas ir viņa dzimto māju un arī Latvijas Radio Latgales kolēģu raidījuma nosaukums) Francim Trasūnam izdevās aizvest Latgali līdz Latvijai.

„Francis Trasuns bija pirmais latgalietis, kas meklēja un atrada ceļu uz saprašanos starp divām šķirtām mūsu tautas daļām” - tā savulaik Rainis.

Šo „Stāstu Rakstu” gribu noslēgt ar paša Franča Trasūna rakstīto:

„Mēs visi – kurzemnieki, vidzemnieki un vitebskieši (tagad būtu jāsaka – latgaļi) – esam viena, nedalāma tauta. Mums ir viena un tā pati latviska valoda, neskatoties uz daudz un dažādām izlokšņu starpībām.”