Latvijas galvaspilsētā - Rīgā, no Grīziņkalna līdz Dreiliņiem, stiepjas pamatīga, pilsētbūvnieki saka – maģistrālā iela, kurai dots tikpat pamatīga vīra vārds – Augusta Deglava iela. Arī ikdienā šis vārds biežāk tiek locīts transporta izteiksmē – saka taču - “tūlīt aiz Deglava tilta”. Un, ja ikdienas steigā aizmirstas, ka Deglava vārds nav vis’ vietvārds, bet īpašvārds, tad par to ne vienā vien grāmatplauktā atgādina divi vai trīs, vai vairāk sējumi, uz kuru muguriņām bieziem burtiem rakstīts - “Rīga”. Vairākkārt 50., 80. un pavisam nesen atkārtoti izdotais Augusta Deglava romāns par Pētera Krauklīša gaitām Rīgā ir sava laikmeta un latviskās Rīgas dzimšanas liecinieks.

Stāsts par to, kā Latvijas lauku ļaudis ienāk pilsētā, par to, kā rodas latviešu inteliģence, kā palielinās latviešu “svars” tolaik vāciskajā Rīgā, apliecina veiksmīgus nacionālās pašapziņas meklējumus – citiem vārdiem – tas ir par to, kā latvieši ienāca Rīgā uz palikšanu.

Ne velti grāmatai, tās iznākšanas simtgadē, tika veltīta vesela zinātniska konference, kurā par to kā latviskās nacionālās identitātes pamattekstu runāja daudzi zinātnieki, liekot Deglava “Rīgu” vienā plauktā ar Lāčplēša eposu un “Mērnieku laikiem”.

Kas īsti bija Augusts Deglavs? Zemgales saimnieka dēls, kas izstrādājies lauku darbus, ap 1860. gadu devās uz Rīgu, laimi meklēt. Sākumā strādājis kokzāģētavā par nesēju un tai pat laikā bijis vairāku latviešu laikrakstu korespondents un autors. Tad dabūjis ierēdņa vietu, bija Rīgas Latviešu biedrības loceklis, darbojies biedrībā “Auseklis”, bija tās rakstu krājuma izdevējs.

Līdz Pirmajam pasaules karam Deglavs uzrakstīja romāna “Rīga” pirmo daļu. Pēc kara viņš  devās uz Pēterburgu, kur bija “Jaunās Dienas Lapas” redaktors, darīja arī citus darbus. 1917. gadā viņš atgriezās Latvijā, bija politiski aktīvs, veidoja Demokrātisko partiju.

1919. gadā, 57 gadu vecumā Deglavs iestājās Latvijas armijā, lai cīnītos pret landesvēru. Kad Rainis 1920. gadā atgriezās no trimdas un tika iecelts par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktoru, viņš Augustu Deglavu uzaicināja par Teātra un literatūras nodaļas vadītāju.

Pēc kara 1920. gada Deglavs turpināja rakstīt sava mūža romāna “Rīga” otro daļu – „Labākās famīlijas”, kur savu vietu atraduši daudzi latviešu kultūras un uzņēmējdarbības pārstāvji – tādi, kādus Deglavs tos redzējis un sapratis. Tad „galvu pacēla” apārstētā kakla tuberkuloze un rakstnieks slimības dēļ pameta šo pasauli 1922. gada pavasarī, atstādams grāmatu „Rīga” puspabeigtā, bet izdodamā versijā.

Augusta Deglava romāns „Rīga” ir pirmais monumentālais episkās prozas paraugs latviešu literatūrā, viens no nozīmīgākajiem izziņas avotiem Rīgas kultūrvēsturē. Filozofs Raitis Vilciņš nosaucis grāmatu par „uzņēmīgā latviešu cilvēka kultūrantropoloģisko veidolu”. Ar to tiek norādīts, ka Deglavs mākslinieciski dokumentēja kā uzņēmīgi latvieši grozījās un iegrozījās vāciskajā Rīgā tā, ka tā kļuva par latviešu, nevis vācu pilsētu.

Deglavs aprakstīja, kā Latvijas lauki atnāca un palika Rīgā, par to viņam pelnīti pienākas piemineklis un tāds, pie mājas, kur viņš dzīvoja un rakstīja, arī ir – savdabīgs un rakstniekam piemērots – romāna tēli un to autors ar citātiem no grāmatas, metāla loksnēs atveidoti stāv Valmieras, Pērnavas un Deglava ielu krustojumā.

Stāstu par Augustu Deglavu viņa dzimšanas dienā protams noslēdz dziesma par Rīgu, vēl tikai Aspazijas sniegtais viņa darba novērtējums:  „Mums no šī avota būs daudz ko smelties…” – tā dzejniece.