Kad atnāk maijs, tad nāk arī ziedonis. Pirms 85 gadiem Ragaciema zvejnieku ģimenē ieradās Imants Ziedonis. Savas darba gaitas viņš sāka kā ceļa strādnieks un skolotājs. Kas zina, varbūt tāpēc zem viņa kājām allaž bija ceļš, un ikviens no mums mācījies viņa dzejas universitātē.

Atzīšos, esmu bijis paviršs skolnieks, tālab atmiņa glabā vien dažas garāmslīdošas epizodes saistībā ar šo mūsu inteliģences simbolu - dzejnieku, epifāniju autoru, publicistu, tulkotāju un scenāristu.

Cik atceros, viņa  pirmais dzejoļu krājums tapis 1961. gadā. Taču īstu triumfu piedzīvoja "Motocikls", kas uz Dailes teātra skatuves uzripoja sešus gadus vēlāk.

Šīs dzejas izrādes panākumi bija fantastiski. Un tos  veicināja gan Ziedoņa dzeja un Pētersona režisora talants, gan Kalniņa mūzika un meiteņu elks Uldis Pūcītis galvenajā lomā. Pats dzejnieks, baidīdamies, ka no motocikla mopēds vien sanāks, vēlāk atzinās, ka pirmizrādē juties tik jauns kā vēl nekad, un negaidījis, ka no jau radītā var tā jaunradīt.

Bet tagad - no "Motocikla" pie "Mikrofona". 1981. gadā notika tradicionālā dziesmu aptauja, kurai šogad aprit 50 gadu, un tajā trešajā vietā klausītāji iebalsoja Raimonda Paula melodiju ar  Imanta Ziedoņa vārdiem "Meitene ar kallu ziediem". Redaktore Vizma Apolone koncertā  bija iecerējusi dzejnieku nointervēt, bet viņš nevarēja ierasties, tāpēc atsūtīja vēstuli, ko man bija tas gods nolasīt.

"Sveiciens visiem, kas sanākuši kopā dziesmā 81", rakstīja dzejnieks. "Es varu sveikt tikai dziesmas vārdā, ne dziesmas skaņā. Un, stāvēdams par dziesmas vārdiem dziesmas vārdā, es jūs lūdzu un aicinu, piesaku un piedraudu - mācieties dziesmām vārdus! .Kaut kādu frāzi mēs visi mākam. Iesākt mēs daudzi mākam. Bet dziesmai ir divi gali. Un dziesma ir jāpadara līdz galam".

Pēc šī kvēlā aicinājuma un skurpulozas argumentācijas sekoja viņa apsveikumu gūzma, no kuriem daži skanēja šādi: "Visām meitenēm saglabāt, cik ilgi vien var, bizi,  jo arī tā ir mūzika. Motociklistiem, automobilistiem, planieristiem vest puķes saudzīgi, labāk mazāk toties nesalauztas. Lielus panākumus pirmajā koncertturnejā  Maskavā - Raimondam Paulam. Un "Mikrofonam" atcerēties sakāmvārdu "Kā mežā sauc, tā atskan". Novēlu tajā skaisti saukt!" Tā Imants Ziedonis rakstīja "Mikrofonam" un klausītājiem.

Tagad - par radio, pret kuru dzejnieks arī nebija vienaldzīgs. Atceros, reiz  radio kafejnīcā, malkojot kafiju, apspriedām viņa projektu - kā tagad mēdz teikt - kādam raidījumu ciklam, ko viņš piedāvāja Literāri dramatisko, mākslas, bērnu, skolēnu un jaunatnes raidījumu  redakcijai. Saruna bija konkrēta un lietišķa, un nevis ar cilvēku, kuram vējš, sapņi un dzejoļi matos, bet gan vīru, kas stabili stāv uz zemes, un  zina, kas, kā un kāpēc nepieciešams un veicams.

Ja par dzejnieku un mūsdienu jauniešiem, tad, kā spriež mana ilggadīgā radiokolēge, latviešu valodas speciāliste Vija Piese,  tad viņi labprāt lasa Ziedoni, iespējams, gan vairāk Vācieša dzeju, ne īpaši iedziļinās ceļu un ceļojumu aprakstos, bet dievina Imanta epifānijas. Jā, kaut Ziedonis  ir viens – atcerieties:

Ļaujiet man vienam būt!

Es zinu to dziesmu, ko dzied lapas, kad rudenī trūd.

Es zinu to ceļu, pa kuru dūmu debesīs zūd.

Atstājiet mani, ļaujiet man vienam būt!

 

Tātad – viens, bet mums katram citāds un savs.

Kā atvadoties no Imanta Rīgas Domā sacīja mācītājs Juris Rubenis, "Ziedonis ir brīnums, kas uzdāvināts Latvijai. Ar katru nākamo dienu un gadu mēs to sapratīsim aizvien labāk un labāk. Mūzika sāk īpaši skanēt pēc komponista nāves. Dzejnieka dzeja uzdzirkstī ar vēl lielāku spēku tad, kad aiz viņa aizvērušās mūžības durvis".