Eduards Pāvuls. Saules bērns. Vasarā nācis, un vasarā aizgājis, un droši vien arī tāpēc viņā bija tik daudz gaišuma, saules un mīlestības. Mīlestības pret savu māju un ģimeni - bērniem un Liliju, arī teātri un valsti galu galā - zelta kāzu dienā Valteru pagalmā viņš pacēla Latvijas karogu, kas simbolizēja mīlestību, skaidrību un piederību. Lai gan Pāvuls uzskatīja, ka teātris primāri ir viņa darbs, pirms 65 gadiem, Eduarda Smiļģa iecerēts un lolots, uz Dailes teātra skatuves, kur pavadīti vairāk nekā 3 gadu desmiti, uznāca viņa Romeo. Tas visai negaidīti kļuva par ikvienas latviešu  meitenes mīluli divu paaudžu ritējumā, kopā ar Džuljetu - Viju Artmani, apliecinot patiešām spēcīgu un starojošu mīlestību.

                                       Fragments no lugas - klausieties audio pielikumā

Eidis, kā viņu sauca draugi un tuvākie cilvēki, allaž tika ļoti gaidīts arī  radio, bet viņš bija grūti iekustināms, un ne visiem piedāvājumiem aktieris atsaucās. Nez, kas tur sanāktu, ja filmas "Algotņi" filmēšanās laukumā Vācijā Eduards Pāvuls savulaik nebūtu sastapies ar Imantu Skrastiņu, tolaik arī radio režisoru,a biem radoši satuvinoties un tuvāk sadraudzējoties. Aleksandrs Čaks allaž bijis Imanta otrais iekšējais Es, tāpēc arī Čaka 100. dzimšanas dienā pie viņa kapa tika iedegtas 100 svecītes un izskanēja "Daudz baltu dieniņu". Un radio iestudēt poēmu "Mūžības skartie" bija Imanta ilgi lolots sapnis. Protams, ar Eduardu Pāvulu, kuru, Imantu citējot, raksturoja iekšēja krefte, riktīga zapte, emocionāls dziļums un kristāltīra vienkāršība. Šai iecerei Eduards Pāvuls labprāt piekritis, būdams visai labi pazīstams ar Imanta režijas manieri - neko neuzspiest, savu ieceri īstenojot vairāk caur  paša aktiera prātu un sirdi. Mākslinieka  dzīvesbiedrei Eidis gan licies pārāk skarbs, it kā šad un tad pikti baroties, bet radioklausītāji šo iestudējumu vērtēja ļoti atzinīgi. Eduards Pāvuls, Imants Skrastiņš un komponists, radio režisors Ungars Savickis saņēma arī Nacionālās Radio un TV Padomes gada balvu, katram no viņiem saņemot 333 latus prēmijā.

Lūk, mazs fragments no Aleksandra Čaka "Mūžības skartajiem", kas ir viens no iespaidīgākajiem Eduardam Pāvulam veltītās izstādes elementiem Salas pagastā, kur viena no senākajām bijusi Pāvulu dzimta.

                                        Fragments no iestudējuma - klausieties audio pielikumā

Eduarda Pāvula radošā bagātība ir grūti sverama vai mērāma - daudzi desmiti ierakstu Radioteātrī, visdažādākie raksturi gan Dailes  teātrī laikā no 1949. līdz 1984. gadam, kur viņa pēdējā loma bija Jadigejs izrādē "Un garāka par mūžu diena ilgst", gan kinofilmās. Režisors Jānis Sreičs, kura filmās "Mans draugs, nenopietns cilvēks", "Teātris" un citās spēlējis Pāvuls, atzīst, ka viņš bijis pasaules klases aktieris un latviešiem otra tāda nav. Bijis pilns pašironijas, labestības un gaiša humora, uzspīdot kā saulītei tad, kad ticies ar vienkāršiem cilvēkiem.

Neraugoties uz vienu otru skatuvisku neveiksmi, iekšējām pretrunām, rakstura īpatnībām, arī veselības likstām Eduards Pāvuls ir bijis un paliek viens no bagātākajiem latviešu skatuves dižgariem. Un pati lielākā viņa bagātība, tā ir tautas lielā atzinība, cieņa un neviltota  mīlestība. Arī Pāvula "Ceplis" pret bagātību nav vienaldzīgs, gan mazliet citādā aspektā, bet par gaumi jau nestrīdas.

                                      Fragments no kinofilmas - klausieties audio pielikumā