Šodien „Latvijas simtgades stāstu rakstu” galvenais varonis būs Latgales kultūras darbinieks, skolotājs, valodnieks, režisors, rakstnieks, dzejnieks un diriģents – jā, tik daudzpusīgs bija Antons Rupainis, kura 112. dzimšanas dienu šodien atzīmējam. Pētot materiālus par Antonu Rupaini, biju pārsteigts, ka par viņu ir tik maz runāts, lai gan viss viņa mūžs ir veltīts Latgales vēsturei, valodai un kultūrai. Ir teiciens: „kas dara visu, neizdara neko”, bet tas neattiecas uz Rupaini, jo lielus darbus viņš spējis izdarīt visās jomās.

Antons Rupainis studējis Rēzeknes skolotāju institūtā, pēc tam Latvijas konservatorijā un tad mācījies pie režisora un teātra pedagoga Ernesta Feldmaņa. Jau agrā jaunībā Rupainis kļuva pazīstams kā aktīvs kultūras dzīves organizētājs –  knapi pāri divdesmit gadu vecumam viņš ķēries pie katoļu jaunatnes vispārējo dziesmu svētku organizēšanas Aglonā un 1931. un 1935. gadā bijis arī šo svētku virsdiriģents. Savukārt dzimtajā Bērzgalē Antons Rupainis dibinājis un vadījis jauniešu korus, organizējis teātra trupas, īsāk sakot, kur vien viņš parādījies, tur kultūras dzīve sākusi mutuļot.

Interesanti, ka jau no piecpadsmit gadu vecuma Antons Rupainis latgaliešu periodiskajos izdevumos publicējis dzejoļus un tēlojumus, un, sasniedzot trīsdesmit gadu vecumu, viņš ķērās pie sava mūža apjomīgākā darba – vēsturiskā romāna „Baltie tēvi”. Tas ir stāsts par viduslaiku Latgali, par dominikāņu klostera dibināšanu un tagadējās Aglonas bazilikas izveidošanos, un pirmoreiz šis romāns publicēts 1937. gada žurnāla „Atpūta” numuros. Lasītāju atsaucība bijusi liela un Antona Rupaiņa romāns tika gatavots izdošanai grāmatā latgaliešu valodā, tomēr karš romāna likteni mainīja un, izdevniecībai emigrējot, viss sagatavotais materiāls pazuda.

Arī Antons Rupainis 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, bet vēlāk pārcēlās uz ASV, kur no jauna sāka arī darbu pie romāna „Baltie tēvi”. Tā kā romāna pamatā ir pamatīga vēstures pētniecība un trimdā Rupainim nebija pieejami iepriekš izmantotie dokumenti, viņš meklēja citus materiālus, kaut ko atcerējās, un tā tapa „Balto tēvu” jaunā versija. Romāns „Baltie tēvi” tika izdots divās daļās trimdas apgādā „Tilts” sešdesmitajos gados, kā arī kā veltījums Latgales kongresa simtgadei – 2017. gadā Latgales Kultūras Centra izdevniecībā Rēzeknē.

Noslēdzot šo stāstu, izcelšu vēl kādu apjomīgu Antona Rupaiņa darbu – tas ir pētījums par valodu attīstību „Arheolingvistika”, kura sarakstīšanai viņš savulaik apbraukājis visu Latgali, vākdams folkloras materiālus. Tā kā Latgales vēsture un valoda ir bijusi Antona Rupaiņa literārās darbības centrā, arī šo stāstu es noslēgšu ar himnu latgaliešu valodai – grupas "Baltie lāči" dziesmu „Skaidra volūda”.