“Viņš dzīvoja tikai mākslai. Cik viegli to ir pateikt. Cik daudzreiz tas dzirdēts, un par daudziem sacīts, bet šoreiz tik tiešām, un šis stāsts ir īpašs. Un tāds bija Alfrēds Jaunušans, cilvēks, kurš patiešām dzīvoja tikai teātra mākslai. Pilnīgi viss, kas viņam piederēja tika teātrim ziedots”, tā par izcilo režisoru, aktieri un mākslinieku teic teātra vēsturniece, kritiķe un rakstniece Lilija Dzene.

Šodien, 24. martā, mēs atzīmējam Alfrēda Jaunušana 98. dzimšanas dienu. Mēs pieminam un atceramies viņa spožo laiku teātrī, kas nāca ar darbu un talantu. Kad pamatskolu beidzot Alfrēdam Jaunušanam jautāja, par ko viņš grib kļūt, zēns atbildēja: “Par aktieri.” Un šo sapni viņam izdevās izsapņot, un tā, lai par to runātu vēl ilgi un spilgtākās lomas un izrādes paliktu atmiņā vēl tagad, kaut izrāde redzēta pirms vairākiem gadu desmitiem.

Lūk, mirklis, kur Jaunušanu varam dzirdēt Rūda lomā, izrādē “Skroderdienas Silmačos”. Un tieši kā aktieris viņš sāka savu darbību teātrī. Grāmatā “Mana versija par Alfrēdu Jaunušanu” rakstniece Lilija Dzene min, ka pateicoties lomām izrādēs “Līgava bez pūra” un “Leļļu namā” jaunais aktieris raisīja tādu reputāciju, kādu cits nevar iegūt 20 gadu laikā. Un tā, izrāde pēc izrādes, līdz Jaunušans ir ne tikai aktieris, bet arī režisors. 22 gadus viņš vadīja Nacionālo teātri. Kā pedagogs Alfrēds Jaunušans profesionāli skolojis vairākas aktieru paaudzes, par kuru uznācienu uz skatuves priecājamies vēl šodien. Viņa pūrā glabājas neskaitāmas izrādes, spilgtākās no tām - “Esi sveicināta, mīlestība”, “Man trīsdesmit gadu”, “Ilgu tramvajs”, “Piecstāvu pilsēta”, “Putni bez spārniem”, “Jaunības putns ar saldo balsi”, “Vasara un dūmi”, “Pūt, vējiņi” un tā vien spēj saukt viņa paveikto.

Izlasot grāmatu par Alfrēdu Jaunušanu, prātā ne viena vien doma. Šis mākslinieks uz teātri un aktieriem ir skatījies citādāk, nekā raugāmies mūsdienās, viņš atļāvās un uzdrošinājās vairāk, viņš uz cilvēkiem un lietām lūkojās atšķirīgāk, neizceļot vienu, bet dodot iespēju katram. Viņš ļāva iejusties lomās, viņš ticēja, ka katrā dziļi iekšā slēpjas savs aktieris. 

Īpaši spilgta, poētiski viegla un smalkjūtīga bija izrāde “Lilioms”, kas Nacionālajā teātrī ir bijusi populārākā 70. gados. Katrs no izrādes dalībniekiem apliecināja vienu, to - kā tapa šī izrāde, nav tapusi neviena cita - klusu, it kā nemanāmi, bet ar lielu un svētīgu mieru. Teātru kritiķi, rakstnieki un mākslinieki bezgala iemīlēja šo izrādi, par “Liliomu” tie ir vairāk jūsmojuši, nekā spējuši vārdos izteikt. Un jau par leģendām ir kļuvuši tā laika galvenās lomas atveidotaji Ģirts Jakovļevs un Uldis Dumpis.

“Redzat, atkal ir debesis pušu…” ar šādiem vārdiem sākas Lilioma dziesma, kas ieskauta leģendārajā Imanta Kalniņa mūzikā un Māra Čaklā vārdos. Šī ir dziesma, kas kļuvusi par Nacionālā teātra himnu, mūzika, kas aicina pacelties pāri ikdienas rūpēm un aizmirst vilšanās brīžus. Sagaidot starptautisko teātra dienu, kas būs jau 27. martā, kā izcilu personību mēs nevaram aizmirst Alfrēdu Jaunušanu un viņa ieguldījumu teātra vēsturē un darbībā. Pieminot viņu, aicinu ieklausīties Ģirta Jakovļeva balsī, kas ļaus pabūt laikā, kad priekškars atvērās un sākās izrāde “Lilioms”.