1940. gada vasarā, 16. jūnijā Lutriņos atskrēja puisēns. Par Māri vecāki viņu nosauca. 2003. gada  ziemā no mums šķīrās Māris Čaklais, atstājis dziļu vagu latvju dzejas tīrumā. Arī tautas un laikabiedru atmiņā.

"Viņš bija ziņkārīgs kā bērns un gudrs kā sirmgalvis. Būdams spoža intelekta cilvēks, viņš radīja nemirstīgu dzeju”, tā Alberts Bels.

„Māra Čaklā man ļoti pietrūkst - kā dzīvē, tā dzejā un arī sabiedrības norišu atainojumā”, raksta akadēmiķis Jānis Stradiņš.

„Viņš ir bijis viens no labākajiem, visizcilākajiem latviešu dzejniekiem un dziesminiekiem, viens no sava laikmeta patiesākajiem izteicējiem un iedvesmojošām personībām tolaik mazliet sasmakušajā dzīvē. Izrādās, ar labu humora izjūtu, ironiju vai sīku, labdabīgu smiekliņu var tikt cauri sveikā visdažādākajās situācijās. To es pilnīgi noteikti iemācījos no Māra Čaklā un šodien dažreiz jūtu, ka pietrūkst viņa spicās ironijas, kas bieži ir tā precīzākā situācijas izteicēja”, spriež Lelde Stumbre.

 „Dzejnieki nemirst…nemirst sirdsdzejnieki, un Māris tāds bija, tāds joprojām ir manās domās, atdomās, atmiņās, kas man palīdz nesajaukt kreklus ar sirdsapziņu”, atzīstas Harijs Petrockis.

 „Kad atnācu uz Rīgu, Ķempes mudināts, kaut kas mūs abus ar Māri satuvināja. Māris strādāja izdevniecībā, es, Ķempes ierunāts, Cīņas redakcijā. Šad tad tikāmies, kļuvām draugi. Laikam jau Māris Čaklais bija mans labākais jeb tuvākais draugs no dzejniekiem”, atmiņu lādē lūkojas Jānis Peters.

Lai gan Māris bija par mani gadu jaunāks, sevi uzskatu par  viņa mācekli, lai cik dīvaini tas skanētu, bet viena no laimīgākajām savienībām ir Māra Čaklā un Imanta Kalniņa mūzika. Māris - ļoti oriģināli domājošs. Viņš nemaldās pa taciņām, bet pa taisnu ceļu dodas uz dzejoļa un domas mērķi. Skaidrība ir ārkārtīgi nozīmīga viņa dzejā.

Kā zināms, Māra Čaklā pirmā grāmata bija – „Pirmdiena”, bet dzejoļu krājumu kopskaits sniedzas vairākos desmitos, neizpaliek arī daudzi izcili prozas veikumi, eseju un bērnu dzejas izlases, atdzejojumu grāmatas, darbs dažādos literatūras izdevumos, tostarp arī laikrakstā „Literatūra un Māksla” ,kur, pateicoties Džemmas Skulmes un Jāņa Petera galvojumam partijas komitejai, viņš kļuva par galveno redaktoru. Tieši Māris bija pirmais, kurš uz laikraksta vāka nodrukāja Brīvības pieminekli. Mārim Čaklajam nebija vienaldzīgs arī radio. Vairākkārt dzejnieku sastapu Doma laukumā, ciemojoties pie literāro programmu veidotāja, rakstnieka Reiņa Ādmīdiņa, kurš, atceroties kopīgos studiju gadus, rakstīja: „Vasarās mēs strādājām rajonu avīžu redakcijās - viņš Saldū, es Bauskā. Reizēm bija tā, ka vienam pašam jāpieraksta visa avīze. Tad vajadzēja gudrot pseidonīmus, lai radītu iespaidu, ka rakstījuši daudzi ārštata korespondenti- radās M. Vējš, M.Vētra, M.Sauka u.c. Reinim un Mārim radoši sadarbojoties, tapa neviena vien interesanta mūsu radio programma, un, kā zināms, kopš 1989. gada Māris Čaklais bija arī „Radio – Brīvā Eiropa” līdzstrādnieks”.

Māri ļoti interesēja arī māksla, ne velti Jānis Peters viņu nosaucis par labāko mākslinieku latviešu dzejnieku vidū, dēvējot Māri par vienu no izcilākajām personībām mūsu kultūrā kopš 60.gadiem līdz pat dzejnieka aiziešanai mūžībā. Māris Čaklais-arī viens no latviešu muzikālākajiem dzejniekiem, visražīgāk sadarbojoties ar Imantu Kalniņu. „Lilioma dziesma”, „Akāciju palags”, „Dziesma par 4 baltiem krekliem”, „Dzeguzes balss”, daudzas citas populāras melodijas, un, protams, arī Liepājas himna – „Pilsētā, kurā piedzimst vējš”.