Viss nāk un aiziet tālumā - tā pirms 45 gadiem apgalvoja dzejnieks Laimonis Vāczemnieks. Un šim aforismam nav ko piebilst un nav ko iebilst. Dzīve patiešām visu sakārto un saliek pa plauktiņiem, vai nu mēs to vēlamies vai nē… Dzejnieks ir 5. aprīļa bērns - dzimis 1929. gadā. Viņa pirmais plauktiņš bija strādnieku ģimene tepat Rīgā,,juku laikos mācības 28.vidusskolā, tad Jāņa Raiņa strādnieku jaunatnes 8. vidusskolā un Pārtikas ministrijas skolā, iegūstot maiznieka diplomu. Pastrādājis vēl ādas fabrikā un slēpju fabrikā, tad metis tam visam ar roku, lai pievērstots literāta darbam.

Tieši pirms 60 gadiem Laimonis Vāczemnieks kļuva par savulaik ļoti populārā žurnāla "Bērnība" atbildīgo sekretāru, vēlāk bijis žurnālu "Draugs" un "Zīlīte" galvenā redaktora vietnieks. Viņa galvenā mērķauditorija bija bērni un jaunieši, daba rakstnieku  bija apveltījusi ar līriķa talantu, un viņam itin tuvs bija arī humors. Tas noteica Vāczemnieka kā rakstnieka, dzejnieka un kinoscenārista radošās dzīves  virzību un gājumu.

Pirmais dzejolis publicēts "Padomju Jaunatnē" 1953. gadā, pirmā dzejoļu grāmata "Dzintarlāse" iznāca pēc 4 gadiem, un tai sekoja daudzas citas. Vāczemnieka dzejoļi - tas ir izteikti silts līrisms, dabas tēlainība un mīlestība, cilvēku attiecību romantisms, dabas un dzimtenes krāšņums.

Arī prozā Laimonis Vāczemnieks pievērsies galvenokārt bērnu un jauniešu auditorijai, īpaši lielu popularitāti savulaik bija iemantojis viņa romāns "Līvsalas zēni", vēstījot par trauksmainajiem pēckara notikumiem klusajā Līvsalā. Pēc šī romāna motīviem 1973. gadā tapa filma "Līvsalas zēni". Vēl minami scenāriji filmām "Dāvana vientuļai  sievietei", "Veco vraku noslēpums" un "Kroņa numurs".

Viņa paša kroņa numurs pēdējos dzīves gados bija zemes darbi Piebalgas pusē, kāds humoristiski satīrisks dzejolis, paliekot uzticīgam savai devīzei:

"Vienmēr un visur, priekos un bēdās, cilvēkam vajag cilvēkam būt"

Kā apliecina mana kursa biedrene, rakstniece Māra Svīre, kura dzīvojusi Laimonim turpat kaimiņos, tad rakstnieks šo ieceri īstenojis arī  savā ikdienas dzīvē, esot saticīgs, kluss, mēģinot iztikt bez lieka krāšņuma un skaļuma. Māra atceras, ka reiz kādā sarīkojumā Laimonis viņu uzlūdzis uz valsi, skanējušas viņa "Vecpiebalgas ūdensrozes", kolēģis labi dejojis, un tā esot bijusi tik neparasta, pagodinoša sajūta, ka šis valsis saglabājies spilgtā atmiņā līdz pat šai dienai.

Gadu pali neglābjami plosa atmiņu pļavas, taču patīkami apzināties, ka mūsu Radioteātra fonotēkā joprojām glabājas daudz Vāczemnieka ierakstu - gan intervijas, dzejoļu lasījumi, arī vairākas ar viņa tekstiem tapušās folklorizējošās  dziesmas. Un viena no pašām populārākajām, jau pieminētā "Vecpiebalgas ūdensrozes".