Šis ir Stāstu Raksts par vārdu. Par sievietes teiktu, dzejolī ietērptu vārdu, kura pateikšanas jēga ir apliecināt savu un savas tautas gājumu, sava laika un pagātnes saistību. Dzejnieces vārds ir Olga Lisovska un viņas dzejā, kā raksta mana kolēģe Daiga Mazvērsīte, „jūtama saikne ar tautasdziesmu”. Ne velti gana daudz dzejnieces Olgas Lisovskas dzejoļu atraduši savu otro dzīvi latviešu dziesmās.

Olgai Lisovskai šajās dienās apritētu deviņdesmit. Dzejnieces draudzene un līdzgaitniece Lija Brīdaka, atvadoties no kolēģes, 2015. gada rudenī rakstīja: „Dzejā Olgas izteiksmes līdzekļi bija dabas tēlainība, ko viņa izjuta ar dziļi latvisko, lirisko tuvību gadskārtu norisēm.”

Olgas Lisovska dzimusi un skolā gājusi Jaunpiebalgā, viņas vecāki bijuši laukstrādnieki. Domāju, ka no bērnības iemantota dzejā spēcīgi izteiktā dabas sajūta. Vidusskola dzejniecei pabeigta Rīgā un tai sekojusi literatūras smalkumu apgūšana Maskavā, arī Augstākajos literatūras kursos. Dzejniece strādājusi par dzejas nodaļas redaktori laikrakstā "Literatūra un Māksla", Rīgas kinostudijā, par dzejas nodaļas vadītāju žurnālā "Karogs", bijusi dzejas konsultante Rakstnieku savienībā. Visu mūžu rakstījusi, rakstījusi ar sirdi, iedvesmas aicināta un tikusi izdota. Lūk, pašas dzejnieces pirms apmēram desmit gadiem paustā atklāsme, intervijā Latvijas Radio kolēģei Ligitai Meķei:

„Tā tomēr nevar, gluži ne no kā – es šodien sēdīšos pie galda un rakstīšu. Dzejoļus - nē, es nemāku ar prātu rakstīt, man nekas neiznāk. Es nerakstu rakstāmgaldam, man gandrīz nav neizdotu dzejoļu, viss ko es esmu uzrakstījusi, ir izdots.”

Dzejnieces pūrā ir 16 dzejoļu krājumi un atmiņu grāmata. Viņa ir ne tikai dzejniece, bet arī atdzejotāja un tulkotāja, padarījusi latviešu lasītājam dzimtajā valodā pieejamus citu tautu autorus - Lengstonu Hjūzu, Ērskinu Koldvelu, Viljamu Bleiku, Sarodžini Naidu, Jevgēņiju Jevtušenko, un citus.

Olga Lisovska piederēja tai dzejnieku paaudzei, kura ienāca literatūrā un latviešu nacionālajā apziņā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ar jaunām cilvēcības, mīlestības un savas tautas pašapziņas izpausmēm. Viņas pirmais dzejolis publicēts 1950. gadā.

Olgas Lisovskas dzeja ir silta un sirsnīga. Spožuma un kliedzošas oriģinālitātes tajā nav, bet mīlestības – neuzbāzīgas un patiesas daudz un tā ir vienkārši un īsti pateikta.

Latvijas Radio arhīvs saglabājis dzejnieces balsi, savus dzejoļus lasot. No vairākiem desmitiem dzejoļu gribu piedāvāt paklausīties vienu, kas no dzejoļa pēc tam pārtapis par dziesmu – vispirms autores lasījumā, tad kā Ances Krauzes dziedātu Alvila Altmaņa dziesmu – atceroties tik ļoti latvisko dzejnieci Olgu Lisovsku viņas deviņdesmitajā dzimšanas dienā.