Dziesmu un deju svētku galvenā persona ir dziedātājs un dejotājs. Bet visskaļākos aplausus un ziedu kalnus parasti izpelnās virsdiriģents. Viens no viņiem - pašiem spilgtākajiem un populārākajiem pagājušajā gadsimtā, neapšaubāmi, bija Teodors Reiters.

Mūziķa šūpulis kārts 1884. gada 23. martā Ļaudonas pusē. Vietējā skolotāja Augusta Nesaules mudināts un materiāli atbalstīts, viņš mācās Pleskavas skolotāju seminārā, kur iegūst tautskolotāja tiesības, un pēc tam  absolvē Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi un  Nikolaja Čerepņina diriģēšanas klasi tolaik prestižajā Pēterburgas konservatorijā. Pirmās diriģenta iemaņas viņš apgūst,strādādams par Latvijas strēlnieku simfoniskā orķestra diriģentu Petrogradā. Savukārt, pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, muzikāli  apdāvinātais jauneklis jau gadsimta sākumā regulāri rīko plašus kora mūzikas koncertus Ļaudonā, gūstot mūzikas cienītāju plašu ievērību.

Tieši pirms 100 gadiem Teodors Reiters kļūst par Nacionālās operas diriģentu, šos pienķumus veicot līdz pat 1944. gadam, kad bija spiests doties bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur strādāja kā  diriģents un nošu pārrakstītājs, gan arī 50.gadu vidū nodibināja mūzikas apgādu "Latvian Music".

Izcilais mūziķis bijis aktīvs Dziesmu svētku organizātors, kā arī virsdiriģents visos svētkos, sākot ar sestajiem līdz pat devītajiem. Taču viens no diriģenta radošās darbības spilgtākajiem posmiem, protams, ir divdesmitie gadi, kad viņš nodibina savu kori, kas gadu gaitā izveidojās par spožu māksliniecisko vienību, izpelnoties atzinību gan Latvijā gan citur pasaulē. Šī  kora pirmais mēģinājums, pulcējoties vairāk nekā 200 dalībniekiem, notika 1920. gada 25. februārī, tam piešķirot vienīgā organizētāja un vadītāja Reitera  vārdu. Pirmais atklātais koncerts - tā paša gada 21. maijā Nacionālajā operā, kas tā laika mūzikas kritiķu vērtējumā, sniedza īstu muzikālu baudījumu, programmai esot stilistiski viengabalainai, muzikāli saturīgai un latviskai. Sākotnēji Reiteram daudz palīdz Teodors Kalniņš, profesionālās muzikoloģijas pamatlicējs Jēkabs Vītoliņš un citi izcili speciālisti, taču drīz vien atklājas, ka Maestro ērtāk jūtas, strādājot viens pats, bez kormeistariem. Tā nu iznācis, ka savā garajā radošajā mūžā Teodors Reiters netieši ietekmējis daudzus latviešu mūziķus, bet tiešo skolnieku diriģentam faktiski nebija, ne strādājot Rīgā ne vēlāk Stokholmā.

Kā izņēmums gan varētu būt minams Teodora Reitera dēls Leons, izcili apdāvināts cilvēks, kas, Zviedrijā aizvadījis 14 gadus, pēc tēva nāves 1958. gadā atgriezās Rīgā, cerot iegūt šeit lielākas iespējas savam diriģenta darbam. Viņš kļuva par TV un Radio simfoniskā orķestra otro diriģentu, pievēršoties gan Gustava Mālera, gan arī latviešu skaņražu Jāna Ivanova, Artūra Grīnupa ,Romualda Kalsona un citu komponistu simfoniskajiem darbiem, taču, kad aprima ap viņu saceltā ažiotāža un propagandas kņada, Leons Reiters pamazām tika pabīdīts malā un drīz arī aizmirsts. Viņu vajāja veselības un ģimenes likstas, nāca talkā arī alkohols, un pilnīgi pamests Leons Reiters  aizgāja mūžībā 1976. gada 10. maijā.

Kā atcerējās mans kolēģis, savulaik Radio kora vadītājs Edgars Račevskis, tad Leons ļoti labprāt strādā arī ar kori, un viņam bija visai savdabīga diriģēšanas maniere. Kas zina, varbūt mantota no tēva, par kuru Dzimtenes Vēstnesis savulaik rakstījis: "Noteiktība, ritmu spirgtums un saprātīgs, rūpīgi pārdomāts tēlojums, vienīgi  aizrautīgajam diriģentam būtu vēlamas mērenākas kustības, jo, lūk, kādā koncertā pa gaisu aizlidojis nevien zizlis, bet arī diriģenta aproces, tāpat neretu reizi zižļa starujais, plašais mājiens izsitis priekšā stāvošajām dziedātājām notis no rokām laukā."

Lai nu kā, bet tēvs un dēls Teodors un Leons Reiters ierakstījuši spilgtu lappusi latviešu mūzikas vēsturē, un to jo patīkamāk apzināties ir valsts 100 gades un Dziesmu svētku gadā.