Tikko ir aizvadīti Dziesmu un Deju svētki un visa Latvija vēl dzīvo uz šī svētku viļņa. Iespējams, ka līdzīgas sajūtas pirms 130 gadiem bija pārņēmušas arī skolotāju Antonu Benjamiņu, kurš 1888.gada jūnija nogalē uz 3.Latvijas Dziesmu svētkiem bija aizvedis savu Plāteres–Aderkašu jaukto kori, un drīz pēc tam - 13.jūlijā, ar labi padarīta darba sajūtu viņš varēja atzīmēt savu 28.dzimšanas dienu.

Jā, šodien „Latvijas simtgades stāstu rakstos” pieminam mērķtiecīgu un stipru vīru, savulaik dēvētu par preses karali – Antonu Benjamiņu. Tomēr toreiz, 1888.gadā, līdz karaļa titulam un bagātībai vēl bija tāls un grūts ceļš ejams, jo viņš piedzīvoja gan savu veikalu bankrotu, gan laulības sabrukšanu.

Tomēr Antons Benjamiņš apzinājās savas stiprās puses, kuras spilgti izpaudās gan mācoties Cimzes skolotāju seminārā, gan 17 gadus strādājot par skolotāju. Spalva viņa rokā bija viegla un tā tapa gan avīžraksti, gan literāri darbi, arī kultūras notikumos Benjamiņš labi orientējās.

Tā 44 gadu vecumā Antons devās uz Rīgu, lai kāptu slavas un bagātības kalnā. Soli kalnup vieglāku padarīja izdarīgā, par viņu 21 gadu jaunākā žurnāliste Emīlija Elka, kas drīz vien kļuva par Emīliju Benjamiņu. Abu kopīgais lolojums „Jaunākās Ziņas” sāka iznākt 1911.gada nogalē. Tas bija 4 lappušu un 5 kapeiku vērts laikraksts, kuram nelabvēļi prognozēja drīzu nāvi, jo - ko gan varot izdarīt ar 5 kapeikām?

Tomēr pareģi kļūdījās un „Jaunākās Ziņas” strauji audzēja lasītāju skaitu un panākumu atslēga ar šodienas aci ir skaidri saskatāma - pirmkārt, Antons Benjamiņš laikrakstam piesaistīja tā laika populārākos un talantīgākos rakstniekus un dzejniekus – Kārli Skalbi, Jāni Akurateru, Jāni Jaunsudrabiņu un Pāvilu Rozīti. Tāpat „Jaunākajās Ziņās” varēja izlasīt jaunumus politikā, literatūrā, kultūrā, tā dēvēto viedokļu līderu komentārus, neizpalika arī kriminālziņas, tāpēc laikraksts bija interesants dažādu slāņu sabiedrībai. Otrkārt, laikraksts bija pilns ar sludinājumiem un reklāmām, kuras piesaistīt padevās Emīlijai – tā laikraksts kļuva arvien biezāks un populārāks. Vēl viens Benjamiņu lolojums bija leģendārais žurnāls „Atpūta” – daudzas latviešu ģimenes šos žurnālus kā nenovērtējamu dārgumu saglabāja visu padomju okupācijas laiku.

Tātad ne velti pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Antonu un Emīliju Benjamiņus mēdza dēvēt par nekronēto Latvijas karaļpāri – viņi bija apbrīnojami bagāti, viņu mājā viesojās sabiedrības krējums, viņu salonā uzstājās populārākie aktieri un mūziķi.