Vazdiki – vārds, kas zelta burtiem ierakstāms mūsu teātra vēsturē. Kas zina, varbūt arī Ginesa rekordu grāmatā, ,jo tā bija patiešām unikāla aktieru ģimene. Hermanis Vazdiks un viņa dzīvesbiedre  Vilma Lasmane, kuri visai bieži nāca uz radio un kurus arī man kā diktoram nācās pieteikt 5. studijā, kas senās dienās bija tāda kā literāro lasījumu studija, un viņu bērni Uldis un Ilze Vazdiki, kuri visi strādāja Dailes teātrī.

Ja dzīvs būtu mans draugs, teātra kritiķis Gunārs Treimanis, viņš krāsaini un tēlaini man piestāstītu pilnu galvu par šī lieliskā aktieru kvarteta dzīves un skatuves gaitām, tagad maija mēneša "Stāstu rakstos" aprobežošos vien ar dažiem faktiem un skaitļiem, kas man atsauc atmiņā Uldi Vazdiku, kurš šai saulē atnācis ziedonī un arī sķīries no tās ziedonī.

Uldis dzimis 1941. gada 27. maijā, un, kā pats jokoja savā 60. dzimšanas dienā, tad viņš varot droši svinēt arī sava radošā darba 60. jubileju, ,jo tēvs izrādē "Zelta zirgs" nesis Saulcerīti - viņa māti lejup no stikla kalna, turklāt jau kopā ar gaidāmo pirmdzimto. Zīmīgi ir arī tas, ka Uldis, kura dzīve ritēja visai trakulīgi un vētraini, arī savā diplomdarbā 1962. gadā atveidoja trakulīgo Uldi izrādē "Pūt,vējiņi" un Figaro "Figaro kāzās".

Aktiera gaitu sākums šķita visai pieticīgs, spēlējot galvenokārt ļaudis, sargus vai karavīrus. Ulda raksturlomu tēlotāja  un komiķa talants iedzirkstījās vēlāk, radošā mūža otrajā pusē. Taču par savu nozīmīgāko veikumu Uldis pats atzinis Kārļa Ulmaņa lomu izrādē "Četras dienas jūnijā", ko spēlēja Rīgas pilī. Aktierim Ulmaņa lomā kāpt uz skatuves bijis interesanti un pagodinoši  visas 150 reizes, cik šī izrāde tikusi  spēlēta.

Vēlāk Uldis Vazdiks nospēlēja Ulmani arī filmā "Baiga vasara", bet kopumā viņš filmējies vairāk nekā 80 filmās. Tikai nedaudz mazāk lomu bijis teātrī, lai gan laikā no 1980. gada līdz 1987. gadam viņš teātrī nestrādāja. Viņš atgriezās, kad režisors Kārlis Auškāps iestudēja Čaka poēmu "Mūžības skartie", kurā bijuši vajadzīgi īsti vīri. Uldis tāds bija un palika - gan priecīgos gan grūtos dzīves brīžos. Lūk, režisora sacītais par Uldi Vazdiku:

"No Ulda vienmēr staroja dāsns, neviltots mierīgums, pie viņa tiecās puķes, suņi, sievietes un bērni, viņam bija siltas un mīļas acis. Uldis bija labsirdīgs un skaidrs cilvēks, kas nevienu netiesāja, viņa būtība visskaidrāk izpaudās vienkāršos ikdienas darbos un palīdzībā citiem."

Arī Radioteātra fonotēkā ir pie diviem simtiem Ulda Vazika ierakstu. Kā sacījusi liktenīgā sieviete Sniga, viņa Uldi vēl nav pazinusi, bet viņai ļoti iepatikusies Ulda balss, kas skanēja radio iestudējumos. Jā, viņa vīrišķīgi samtainā, zemā, melodiskā un mikrofoniskā balss patiešām fascinējusi  nevienu vien klausītāju paaudzi.