,,Pilsētas dominante,
pilsētas augstākā smaile,
pirmais mīļotās Rīgas
no tālienes redzamais vaibsts…”

Ar šim vārdiem sākas Ojāra Vācieša oda, kas veltīta Rīgas Svētā Pētera baznīcai. Arī Lias Guļevskas grāmata „Rīgas Sv. Pētera baznīca cilvēkos un likteņos” veltīta šim – visaugstākajam svētumam un galvaspilsētas silueta krāšņajai rotai, kas esot vien dažus gadus jaunāka par Rīgu, bijusi dažādu dramatisku un liktenīgu notikumu lieciniece.

Kas Tevi, Lia, rosināja pievērsties, pētīt un rakstīt tieši par Pēterbaznīcu?

Tieši par Pēterbaznīcu mani rosināja rakstīt cilvēks, kurš ir ļoti tuvu stāvējis Pēterbaznīcas atjaunošanai un bijis tur iekšā – Marianna Ozoliņa, ilggadējā Pēterbaznīcas direktore.

Kad Tu pati pirmo reizi pabiji vairāk nekā 70 m augstajā skatu laukumā?

Es ļoti ilgi tur nebiju bijusi un ļoti liktenīgi biju tur 2011.gada 22.jūnijā, kad Marianna noslēdza ar mani līgumu un mēs to atzīmējām ar šampanieša glāzi Pēterbaznīcas tornī.

Rakstot grāmatu, Tu sastapies ar daudzām izcilām personībām. Kuras no tām Tevi tā īpaši uzrunāja vai fascinēja?

Es domāju, Marianna pati, tad es gribētu nosaukt restaurācijas darbu vadītāju, cilvēku, kurš atbildēja par to un ir savā frontē joprojām speciālists, tas ir Sergejs Meierovics. Un tad ir ļoti, ļoti daudz mākslinieki, gleznotāji – izstādes tur notiek nemitīgi, gan tekstilmākslinieki, gan gleznotāji - Jānis Anmanis, gan mūziķi – Sonora Vaice, Ints Teterovskis, tā es varētu saukt bezgalīgi, bet bija ļoti interesanta, ne tieša sasaiste, bet caur internetu, un tas bija Reinis Zariņš, kurš kā students ur bija naktīs dežurējis un spēlējis klavieres.

Šodien ir 29.jūnijs, starp citu, apsveicu Tevi tēva vārda dienā…

Paldies!

…, taču šim datumam ir īpaša vieta un loma Pēterbaznīcas likteņos. Kā to skaidrot?

Ja Pētera vārds ir ielikts, kā lai nebūtu liktenīga Pētera diena. Trešais tornis ir ielikts 1667.gada Pēterdienā, diemžēl tas nodega vēl nepabeigts, tad liktenīgais 1941.gada 29.jūnijs. Par to ir daudz un dažādas versijas, kurš tad galu beigās viņu sažāva – krievi vai vācieši, bet, grāmatu veidojot, manā rīcībā nonāca interesants un diezgan jauns informatīvs fakts, ka 1970.gadā laikraksts „Berlīnes apskats” ir publicējis fragmentus no Gerda fon Hommeijera memuāriem, kur bijušais Vērmaht (vāc. Wehrmacht) leitnants atzīstas, ka jau Rīgas pirmās apšaudes laikā, pēc viņa pavēles, tikusi sabombardēta arī Sv. Pētera baznīca, kur tornī, tajā skatu laukumiņā bija izvietojies PSRS pretgaisa aizsardzības štābs. Tur ir ļoti daudz dažādas versijas, bet es domāju, ka šī ir ļoti ticama, lai gan viena no versijām ir, ka vācieši izdevuši pavēli nebombardēt vāciešiem piederošos objektus Rīgā, bet, ja tur ir krievu štābs, tad Tu pats saproti.

Tagadējais tornis ir 123,25 m augsts, 1991.gada 29.jūnijā Sv. Pētera baznīcā atsākās dievkalpojumi…

Jā! Un man ir ļoti liels prieks, to gan es atceros un vienmēr atcerēšos, ka pirmais mācītājs, kurš atsāka šos dievkalpojumus Pēterbaznīcā bija Juris Rubenis.

Un raksturīgi, ka 29.jūnijs daudzkārt ir bijis arī baznīcā notiekošo dažādo mākslas sarīkojumu atklāšanas diena.

Protams, tas tā simboliski, jo izstādes tur notiek nepārtraukti un baznīca īstenībā pilda divas misijas – gan reliģisko gan arī kultūras.

Paldies Tev par šiem komentāriem un, beidzot šo radio miniatūru, radio izskaņā vēl fragments no Ojāra Vācieša odas: „šim visaugstākajam svētumam ir šī maziņā oda – cilvēkam atjaunotam un cilvēkam atjaunotājam, cilvēka augstajai jūtai, cilvēka prātam un godam”

Ojārs Vācietis ir nosaucis Rīgas Sv. Pētera baznīcu par Rīgas dominanti, un tā arī nenoliedzami ir.