Ar skanīgu saules modināšanas dziesmu visus sveicu nu jau astronomiskajā pavasarī, kas iestājās 20. martā plkst. 12:29, bet 19. martā ar šādām dziesmās saule tika modināta, jo saglabājot senlatviešu tradīcijas, vairākās Latvijas vietās atzīmēja Lielo dienu. Tas ir laiks, kad diena kļūst garāka par nakti un gaisma svin galīgo uzvaru pār tumsu, mostas zeme un visi auglības spēki.

Pavasara atnākšanai liela nozīme ir tieši folklorā - gan senatnes, gan mūsdienu skatījumā, tāpēc zīmīgi tas saistās ar Lielo dienu. Pulcējoties pavasara svētku svinētājiem, jau agrā rītā cilvēki modina sauli un atzīmē Lielo dienu. Kādreiz latvietis neskatījās ne kalendārā, ne pulkstenī, bet laiku, kad mostas daba, noteica pēc saules. Par šo tradīciju vēsturi vairāk stāsta fokloras kopas Grodi dibinātājs un dalībnieks Andris Kapusts:

Pirms kristietības ienākšanas Latvijā un arī citās teritorijās, protams, ka iedzīvotāji svinēja šos pavasara svētkus. Galvenais atskaites punkts bija šī te vienādība, kad diena un nakts paliek vienāda. Tas, starpcitu, arī ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē ir cieņā, šie senie svētki. Tiem piemīt savs šarms, sava enerģija, un daudzi cilvēki šobrīd svin šo Lielo dienu, un lai nejuktu šie nosaukumi, mēs jau vairākus gadu desmitus vienkārši lietojam šajās pavasara vienādībās apzīmējumu “Lielā diena”, jo tautasdziesmās ir gan Lielā diena, gan Lieldienas.

Pavasaris jau no sendienām saistās ar vairākiem simboliem, un tieši tāpat kā mēs tos redzam dabā, tos apdzied arī folklorā. Viens no nozīmīgākajiem ir saule, tās modināšana, godināšana un apdziedāšana.

Saule – tātad mēs jau te dziedam: “Parādies, Tu, saulīte, trīs reiz jele dieniņā” vai “Spīguļo, saulīte”, “Saulīt, mana krustamāte” un daudzas citas dziesmas. Protams, ka apdzied cilvēki viens otru, jo faktiski šī apdziedāšana ir tāda sava veida svētības un aizsardzības došana. Folklora pavasarī ļoti labi tiek raksturota ar vienu tautasdziesmas tekstu – “Krūmi, krūmi, meži, meži, manu balsi atdodiet, nu nāks jauna vasariņa, nu balstiņu vajadzēs.

Lai pavasari sagaidītu godam, ar dziesmām tiek veikti arī dažādi rituāli – viens no svarīgākajiem ir mazgāt seju strauta ūdenī. Tam ir īpaša nozīme un stāsts:

Lielās dienas rītā tas ūdens ir svēts, un saskarsme ar šo ūdeni, tā ir dzīvība. Ūdens, tas iztek no pazemes, viņš nāk no tā pirmatnējā okeāna, no tās sākotnes. Tam piemīt šis te spēks – gan dziednieciskais, gan aizsargājošais. Tas ir skaistumam, un šajā dienā , kad saule tajā iespīd, tas ir īpašs.

Lai cilvēks dzīvotu veselībā un viņu neskartu slimība, pēc senlatviešu tradīcijām notiek pēršanās ar pūpoliem, tāpat arī šūpojas šūpolēs, un ar dažādām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošina tās auglību un veicina svētību.

Lai skaists, saulains un gaišām domām piepildīts pavasaris!