Nezinu, kam ticēt. Bricis sola agru vasaru, Hartlijs - labu sniegumu pasaules hokeja  čempionāta turpinājumā. Būtu jau labi ,ja abi šie solījumi īstenotos. Ja ielūkojas  tabulā, tad tik tiešām jāsecina, ka nekas traks jau nav noticis. Latvijas izlase ņēmusi punktus pret vājākiem pretiniekiem, kapitulējot vienai no nopietnākajām medaļu pretendentēm Somijai. 1:8 – nekas patīkams tas nav, arī spēle ritēja kā viens murgs, kaut gan savulaik gājis vēl trakāk - pasaules čempionātā Davosā esam taču  saņēmuši pērienu no kanādiešiem ar rezultātu 0:14, kas joprojām ir valstsvienības antirekords.

Tomēr patīkamākais ir tas, ka šī pavasara galvenās cīņas par astoņnieku Dānijā  vēl priekšā, un tikai tad tiks salikti visi punkti uz "i". Un ar gandarījumu jāteic, ka, kaut arī šobrīd pasaules rangā esam trīspadsmitie, nepārtraukti, vairāk nekā 20 gadus spēlējam  pasaules elitē.

Trīskārt Latvijas izlase izcīnījusi augsto 7. vietu - 1997., 2004. un 2009. gadā. Īpaši uzteicams sniegums debijas gadā Somijā, kad, piemēram, Vāciju apspēlējām ar rezultātu 8:0. Bet valsts simtgadi gaidot, nevar neminēt, ka savu pirmo oficiālo starptautisko spēli pēc neatkarības atgūšanas Latvijas izlase aizvadīja pret Lietuvu 1992. gada 7. novembrī, un pēc vairāk nekā 50 gadu pārtraukuma pirmos Latvijas valstsvienības vārtus guva Aigars Cipruss, otrie bija komandas kapteiņa Helmūta Baldera kontā, svinot uzvaru 13:2.

Tā kā  vietā un laikā ir bilst kādu vārdu par laika ritumu, tradīcijām un pēctecību. Un vai nav simboliski, ka, lūk, pasaules čempionāta debitants, skaistāko vārtu guvējs Rūdolfs Balcers ir dzimis tajā pašā  gadā, kad Latvija pirms 21 gada atgriezās pasaules elitē. Mainās laiki, mainās paaudzes, vienīgi latviešu hokeja mīlestība nav zudusi un neizzūd. Jau vecajos Dinamo laikos hokeja līdzjutēji kurināja ugunskurus un naktīs stāvēja pie RSP kasēm, lai varētu tikt pie kādas biļetītes. Deviņdesmito gadu sākumā fanu kustība it kā pieklusa, bet pēc iekļūšanas A divizijā 1997. gadā līdzutēju skaits atkal strauji palielinājās. Savulaik Starptautiskās ledus federācijas prezidents Renē Fāzels latviešus nosauca pat par labākiem līdzjutējiem pasaulē, 2006. gada Olimpisko spēļu laikā kanāls NBC Latvijas  fanus nodēvēja par skaļākākajien un uzticīgākajiem uz zemeslodes, ko kārtējo reizi apliecina arī čempionāts Dānijā.

Un vēl, turpinot par to  pašu pēctecību, man gribas pieminēt savus amata brāļus, kas rāda, raida un runā par hokeju, turklāt, kā man šķiet, bieži vien tas ir atzīstams  profesionāls līmenis. Te minams gan Oļegs un Armands ar lietpratīgajiem komentāriem un savu humora dzirksti, tāpat sporta žurnālisti, kas veic savu darbu Dānijā, bet šoreiz man gribētos īpaši uzteikt Dāvi Ernštreitu, kas, turpinot savas ģimenes tradīcijas, prasmīgi iejuties nebūt ne vieglajā reportiera statusā, un Jāni Stepīti - atceros, ka kādreiz viņa tēvs man atklāja, ka vēlētos dēlu  redzēt TV hokeja komentētāja amatā.  Nu Jānis sava tēva vēlējumu ir īstenojis - uzteicama ir viņa literārā  valoda, mikrofoniskais balss skanējums, kam diemžēl reti kad sporta raidījumos pievēršam  uzmanība, arī  asā reakcija, novērējot situācijas laukumā, un profesionāla hokeja izpratne.

Bet, piebalsojot Tomam Bricim par vasarīgo maiju ,jāatgādina, ka Dānijā vēl nekas nav beidzies, pavasaris turpinās un jācer - vasara vēl tikai priekšā. B apakšgrupā  vēl spēles ar ASV, olimpiskajiem vicečempioniem vāciešiem, hokeja dzimtenes pārstāvjiem kanādiešiem un  15. maijā ar mājiniekiem dāņiem, kuri, starp citu, tikuši pie ļoti pateicīga spēļu kalendāra. Tātad joprojām turam īkšķi – par tiem, kas rāda, raida un runā, par tiem, kas trenē un spēlē, un beigu beigās par tiem, kas fano un turpinās fanot!