Šis ir stāstu raksts, kas nāves gadadienā veltīts vienam no visvairāk leģendām apvītajiem latviešu karavīriem. Cilvēkam, kura kapa pieminekli – senlatviešu karavīru, kas raugās tuvējā pilskalna virzienā no akmens, pie kura bērnībā ganu gaitās pats varonis, kā stāsta, kavējies, izkalis pats Kārlis Zāle, Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu memoriāla autors.

Šī karavīra vārdā nosauktas ielas Gulbenē, Jelgavā, Jūrmalā, Kuldīgā, Liepājā, Lubānā, Madonā, Rīgā, Sabilē, Siguldā, Skrundā, kā arī bulvāris Rīgā un laukums Saldū. Karavīra rīcību un darbus slavēja viņa līdzgaitnieki, sakot ka “no viņa nāca liels iedvesmojošs spēks.” Tā rakstīja Edvards Virza un tas liek domāt, ka Latvijas armijas karavīri patiesi atzina šo cilvēku par savu komandieri. Ir jau arī par ko.

Šī ir atcere par Oskaru Kalpaku, zemnieka dēlu no mežainā un purvainā Meirānu muižas nostūra Aiviekstes kreisajā krastā, tieši pie Latgales. Toreiz, kad viņš dzima, pirms 136 gadiem, tā bija Krievijas impērijas Vitebskas guberņas robeža. Viņa tēvs ilgojās izpirkt muižas zemi un Oskars, ar savu ganu zēna darbu un pēc, tam, strādājot saimniecībā, palīdzēja tēvam nopelnīt augsto zemes izpirkšanas maksu. Ziemas mēnešos Oskars trīs gadus mācās Visagala pagastskolā, pēc tam – Lubānas draudzes skolā. Saprotot, ka par nopelnīto varēs tikai vienu no diviem – vai nu iegūt izglītību vai izpirkt zemi dzimtai, viņš nolemj paklausīt tēvoča padomam un izšķiras par dienestu Krievijas impērijas armijā, jo tur par skolu maksāja cars. Lai brīvprātīgi iestātos armijā, bija nepieciešams nokārtot eksāmenus, kuriem viņš pašmācības ceļā gatavojās vairākus gadus.

Ar vairākkārtējiem mēģinājumiem un ar spītību pārvarot grūtības, Oskars Kalpaks iestājās armijā un kļuva par Krievijas impērijas virsnieku, mācoties kara skolā Irkutskā, Sibīrijā. Savas militārās izglītības gaitas viņš beidza podporučika, tātad, leitnanta dienesta pakāpē. Tas nozīmē, ka viņš bija mācījies ļoti centīgi, jo parasti, skolu beidzot, dienesta pakāpe ir zemāka. Kalpaks kļuva par rotas komandieri, tad Pirmā pasaules kara sākumā nokļuva krievu-austriešu frontē Galīcijā. Par kaujas varoņdarbiem tika apbalvots ar daudziem ordeņiem un Sv. Jura zobenu.

Zobenu, starp citu, piešķīra tikai veicot izcilu varoņdarbu, kas veikts riskējot ar dzīvību sevišķi grūtos apstākļos. Sv. Jura kaujas zīmju statūti vēlāk Latvijas Republikas laikā kalpoja par paraugu Lāčplēša kara ordeņa noteikumu izstrādāšanai un Oskars Kalpaks – par pirmo Lāčplēša ordeņa kavalieri.

Pēc kara nāca juku laiks, revolūcija, ar kuru viņam vairs nebija pa ceļam, un pēc dažādām peripetijām viņš kā militārais speciālists stājās Kārļa Ulmaņa Latvijas pilsoniskās Pagaidu valdības dienestā un uzņēmās pirmo latviešu vienību veidošanu un vadību. Kā raksta pulkveža novadnieks un biogrāfs, vēstures zinātņu doktors Ēvalds Mugurēvičs, Kalpaks ticēja Latvijas neatkarības izcīnīšanas idejai. Brīvības cīņu sākumā 1918. gada 31. decembrī Latvijas Pagaidu valdība viņu iecēla par Latvijas zemessardzes latviešu vienību komandieri.

Viņa būtiskākais pienesums Latvijas brīvībai ir pirmo latviešu nacionālo bruņoto vienību izveidošana un sekmīga vadīšana. Viņa vadītās pirmās vienības bija Latvijas valdības galvenais militārais spēks. Rādot personīgu laba karavīra piemēru, īsā laikā Oskaram Kalpakam izdevās izveidot patriotisku, disciplinētu un kaujas spējīgu vienību. 1919. gada februārī frontes līnija nostabilizējās pie Ventas. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. Sekoja pirmās uzvaras pie Lielauces un Skrundas.

Līdz galam neizpētītos apstākļos, šķiet, sazvērestības rezultātā, Oskars Kalpaks 1919. gada 6. martā krīt no savu tā brīža pagaidu sabiedroto – vāciešu – lodēm, kuriem bija vajadzīgs sabiedrotais pret Sarkano armiju, bet ne par Latvijas brīvību. Valdība izsludināja divu nedēļu sēras. Tomēr arī krituši varoņi ir varoņi un viņa un viņa karavīru piemērs iedvesmoja pietiekami daudzus, lai tiktu drīz tiktu nodibināta gan regulāra Latvijas armija, gan izcīnītas uzvaras pret lieliniekiem un vāciešiem.