Veronika Strēlerte latviešu dzejniece, īstajā vārdā Rudīte Johansone, dzimusi 1912. gada 10. oktobrī Dobelē (mirusi Zviedrijā 1995 .gada 6. maijā). Absolvējusi Latvijas Universitātes romāņu filoloģijas nodaļu. 1944. gadā pārcēlusies uz Vāciju, kur nodzīvojusi aptuveni pusgadu, tad reemigrējusi uz neilgu laiku atpakaļ uz dzimteni, kam sekojušas bēgļu gaitas uz Zviedriju. Tur viņa strādjusi gadījumu darbus, vēlāk bijusi korektore un tulkotāja apgādā "Daugava", kā arī lasījusi lekcijas par latviešu valodu un literatūru Stokholmas universitātē. 

Jau studiju laikā Strēlerte sāk rakstīt dzeju, vēlāk izdodot divus dzejoļu krājumus : “Vienkārši vārdi” (1937) un “Lietus lāse” (1940). Bet trimdā tapa kopumā četri dzeļoju krājumi: “Mēness upe” (1945), “Gaismas tuksneši” (1951), “Žēlastības gadi” (1961), “Pusvārdiem” (1982).

Strēlērte ir arī vaikusi vairāku nozīmīgāku darbu tulkojumus: E. T. A. Hofmanis “Runča Mura dzīves uzskati” (1942), Voltērs “Kandids” (1949), Gistavs Flobērs “Bovarī kundze” (1951), Aleksandrs Dimā “Trīs musketieri” (1953), J. V. Gētes dzeja.

Pēc dzimtenes pamešanas Strēlerte tikai vairāk kā pēc 20-mit gadiem pirmoreiz atbrauc uz Latviju 1972. gadā. Pēc tam regulāri līdz pat 1992. gadam regulāri apmeklē Latviju katru vasaru.

Nezinu, vai Strēlertes dzejolis “Krustceļos” ir par viņas atrašanos starp dzimteni un Zviedriju, bet viņa kvēli tic, ka nedrīkst ļauties skumjām, bet ir jādzīvo ar skatu nākotnē, baudot arī ikdienišķos priekus.

Krustceļos

Neskaties atpakaļ!

Kas bijis, lai paliek, kur ir,

Laiks tevi no visa reiz šķir,

Neskaties atpakaļ!

Paveries apkārt!

Kāds plašums, kurp aizlido skats!

Uz kurieni? – Izšķiries pats.

Paveries apkārt!

Tālumam tici!

Un neprasi, grūtums lai saudz,

Jāiet būs ilgi un daudz,

Tālumam tici!