Rīt būs pirmais septembris – tas ir datums, kas visiem pieaugušajiem liek kļūt nedaudz nostaļģiskiem un atcerēties tos laikus, kad „zāle bija zaļāka un debesis zilākas”, bet pats tolaik vēl nepieaugušais viegli trīsošu sirdi vēra kādas izglītības iestādes durvis, lai uzsāktu vai turpinātu mācības.

Interesanti, ka pirmo septembri par savu dibināšanas datumu ir izvēlējušās ne tikai mācību iestādes, bet arī Salaspilī esošais Nacionālais botāniskais dārzs. Te gan jāpiebilst, ka botāniskais dārzs neradās gluži „tukšā vietā”, jo tā pirmsākumi meklējami 18. gadsimta Rīgā, kur pastāvēja Šoha sēklu un stādu tirgotava, kas 19. gadsimta beigās pārcēlās uz Salaspili, kļūstot par lielāko kokaudzētavu Baltijā. Padomju laikos šī kokaudzētava tika nacionalizēta un 1956. gada 1. septembrī tā pārtapa par Botānisko dārzu.

Šo vēsturisko atskatu es vēlētos noslēgt ar piebildi, ka pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tieši Salaspilī esošais Nacionālais botāniskais dārzs bija mana pirmā darba vieta, tiesa gan, kā jau ierindas puikam man darbs siltumnīcās tā īsti negāja pie sirds un daudz tīkamāka šķita darbošanās kopā ar siltumnīcas stiklojošo celtnieku brigādi.

Bet, ja par mūsdienām, tad viens no Nacionālā botāniskā dārza magnētiem ir pirms trim gadiem atvērtā oranžērija, ko, atbilstoši laika garam, var apmeklēt arī virtuāli – internetā.

Tomēr nekas nevar aizstāt reālu pastaigu pa vairāk nekā simt hektāru plašo Nacionālā botāniskā dārza teritoriju, klātienē aplūkojot un izsmaržojot Baltijā lielāko augu kolekciju. Ieskatam daži skaitļi no botāniskā dārza mājaslapas, kas varētu iekārdināt ikvienu dārza īpašnieku – pavasarī te zied 150 narcišu, 300 tulpju un 150 īrisu šķirnes, savukārt vasaras izskaņā skatu priecē 125 astilbju un 280 dāliju šķirnes!

Tiesa gan, Nacionālā botāniskā dārza rīkotā Dāliju parāde šogad ir jau aizvadīta, bet par labu tradīciju kļuvušos stādu gadatirgus šoruden noslēgs divi pasākumi – Vitamīnu diena 15. septembrī un Sezonas noslēguma Ražas svētki 6.oktobrī.

Stāstu par rītdienas jubilāru – Nacionālo botānisko dārzu Salaspilī tradicionāli noslēgšu ar mūziku un arī šai jomā dārzs ir iegājis vēsturē – tālajā 1987. gadā te tika filmēta nu jau par klasisku atzītā Hardija Lediņa performance „Doktora Enesera binokulāro deju kursi”, bet aizvadītajā vasarā Nacionālais botāniskais dārzs deva mājvietu mūzikas festivālam „Kartupeļpalma”, kurā uz divām skatuvēm uzstājās mūzikas apskatnieka Ulda Rudaka izvēlētie Latvijas nekomerciālie mūziķi.

Tiesa gan, šie mākslinieki reti kad par savu dziesmu varoņiem izvēlas ziedus, tāpēc savu šodienas stāstu es noslēgšu ar Viktora Zemgala dziedāto „Dāliju liesmās” – cerībā, ka savu tuvāku vai tālāku brīvdienu plānos iekļausit arī šo krāšņo ziedu aplūkošanu Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī!