Šodien aprit deviņdesmit gadi kopš dzejnieces, tulkotājas – un arī ārstes Ārijas Elksnes dzimšanas.

„Aizved mani uz Morica salu, kad tur ozoliem lapas sāk plaukt – man tik bieži šai dzīvē ir salis, gribas sauli par māsu reiz saukt” – šo Ārijas Elksnes dzejoli 1984. gada 20.septembrī Latvijas Radio ierakstu studijā Ulda Marhilēviča spēlēto klavieru pavadījumā izdziedāja Mirdza Zīvere un tobrīd ne dziedātāja, ne komponists nenojauta, ka dziesma „Lūgums” uzvarēs 1984. gada „Mikrofona aptaujā”.

Tobrīd neviens arī nenojauta, ka jau pēc deviņām dienām – 1984. gada 29. septembrī Ārija Elksne piecdesmit sešu gadu vecumā izvēlēsies aiziet no šīs pasaules. Dzejnieces pašnāvības iemesls bija depresija, kuras ārstēšanai izmantotās zālēs nebija tik efektīvas kā mūsdienās un arī zināšanu par šo slimību tolaik bija mazāk un tam bija arī ideoloģiski iemesli, kas padomju pilsoņu dzīvē neparedzēja iemeslus ilgstošai nomāktībai un skumjām.

Vēl padomju ideoloģija tolaik prasīja no dzejniekiem „iziet ārpus personīgo pārdzīvojumu šaurā loka”, tomēr Ārija Elksne šim spiedienam nepakļāvās un, iespējams, tāpēc viņai tā arī netika piešķirts Tautas dzejnieces tituls.

„Es zinu, ka pamatoti ir kritikas pārmetumi par zināmu tematisku šaurību, bet es dzejā varu uzrakstīt tikai to, ko esmu izlaidusi caur savu sirdi. Un caur savu sirdi visus pasaules plašumus nespēju izlaist”, dzejniece teica savas piecdesmitās dzimšanas dienas svinībās un mīlestība bija tā, ko viņa laida caur savu sirdi – mīlestība pret Latviju, mīlestība pret saviem vecākiem un bērniem un mīlestība pret otru cilvēku – te jāmin rakstnieks Jūlijs Vanags, dzejnieks Arvīds Skalbe un operdziedātājs Miķelis Fišers.

Šīs mīlestības varēja nolasīt Ārijas Elksnes dzejā un par to viņu mīlēja dzejas cienītāji, kuri dzejnieces iespaidīgās tirāžās izdotos dzejas krājumus ātri vien izķēra no grāmatnīcu plauktiem. Jā, ja par šīm dzejas grāmatiņām – interesanti, ka pirmais dzejoļu krājums Ārijai Elksnei iznāca 1960. gadā, dzejniecei strādājot par pasniedzēju Rīgas Medicīnas institūtā, bet pēdējais, viņas pašnāvības dienā uz rakstāmgalda manuskriptā atstātais „Viršu karogs” – 1986. gadā.

Tomēr ne tikai dzejoļu krājumos un lasītāju sirdīs turpina dzīvot Ārijas Elksnes dzeja – viņas rindas turpina dzīvot arī latviešu mūzikas ierakstos un droši var apgalvot, ka starp latviešu dzejniecēm tieši Ārijas Elksnes rindas ir iedvesmojušas visvairāk dziesmu komponistu – te minēšu Hariju Bašu, Gunāru Freidenfeldu, Agri Gedroviču, Zigmundu Lorencu, Raimondu Paulu, Valdi Rundzānu, Uldi Stabulnieku un daudzus, daudzus citus, tomēr dzejnieces dziesmu dziesma, manuprāt, ir stāsta sākumā jau minētais „Lūgums”, ko Mirdzas Zīveres izpildījumā klausāmies, pieminot dzejnieci Āriju Elksni deviņdesmitajā jubilejā!