Mēdz jokot, ka cilvēka vecumu varot noteikt pēc tā, vai viņš var paturpināt viņa jaunībā populāras dziesmas teksta pirmās rindiņas.

Tā es kā parasts astoņdesmito gadu tīnis, kura mīļākās grupas tolaik bija LĪVI un JUMPRAVA, uz vārdu „metro” atbildētu „nav draugs”.

Jā, „metro nav draugs” – tā 1988. gadā ierakstītajā dziesmā skanēja JUMPRAVAS solista Aigara Grāvera balss un šīs dziesmas iesākums bija 1988. gada 16. februārī Latvijas Valsts universitātes rīkotā konference metro celtniecības projekta apspriešanai.

Tolaik gan neviens nelietoja mūsdienās populāro terminu „sabiedriskā apspriešana” un arī metro celtniecībā noteicošais vārds būtu bijis sakāms padomju Latvijas valdībai, tomēr sabiedrība jau bija uzvarējusi cīņā pret Daugavpils HES un nedomāja piekāpties arī metro celtniecības jautājumā.

Šīs pretestības pamatā bija vairāki apstākļi – pirmkārt jau tāpēc, ka metro celtniecības ideja nāca, kā tolaik teica, no Maskavas, kur uzskatīja, ka katrai miljonu pilsētai ir jābūt metro līnijai. Tiesa gan, Rīgā tolaik dzīvoja vien 850 tūkstoši iedzīvotāju, tomēr PSRS statistiķi bija sarēķinājuši, ka līdz 2000. gadam galvaspilsētas iedzīvotāju skaits sasniegs miljonu un tā arī bija lielākā problēma, jo tolaik nevienam nebija noslēpums, ka Rīgas iedzīvotāju skaits pieauga galvenokārt uz migrantu rēķina.

„Virs zemes daudz svešus cilvēkus sasauks, neviens no viņiem nekur neaizbrauks” – šīs manis jau minētās JUMPRAVAS dziesmas rindiņas stāsta par migrantiem jeb dažādu rūpniecības uzņēmumu uzaicinātajiem strādniekiem no plašās padomjzemes. Tādi Latvijā tika ievesti jau no 1945. gada un atšķirībā no mūsdienu viesstrādniekiem, migranti palika šeit uz pastāvīgu dzīvi, viņiem un viņu ģimenes locekļiem prioritāri tika celtas daudzdzīvokļu mājas un pat metro celtniecībai būtu bijis nepieciešams ievest ap 10 tūkstošiem cilvēku.

Otrs iemesls bija sabiedrības bažas par metro līniju ietekmi uz Vecrīgas un Rīgas vēsturiskā centra arhitektūru, kuras pastiprināja speciālistu viedoklis par to, ka grunts īpatnību dēļ Rīgas metro izbūve būs sarežģīta un dārga.

Pašas metro līnijas bija paredzētas trīs – no Juglas līdz Imantai, no Sarkandaugavas līdz Ziepniekkalnam un no Buļļu kāpas līdz Dreiliņiem, pie tam sešpadsmit metro stacijām bija pat izstrādāti eleganti projekti. Metro celtniecība kopumā būtu izmaksājusi 250 miljonus rubļu, pie tam Rīgai būtu bijis jāiegulda vien 18 miljoni.

Par laimi, metro celtniecība Latvijas sabiedrības pretestības un Maskavas vājuma rezultātā tā arī palika papīra plānu līmenī – ja neskaita ap 100 urbumiem, kas grunts izpētei tika veikti dažādos Rīgas rajonos un šodien šīs pusmetru virs zemes redzamās rūsējošās caurules ir vienīgā dabā redzamā liecība par metro celtniecību.

Un vēl, protams, dziesmas – manis jau minētā un daudziem zināmā JUMPRAVAS dziesma „Metro”, kā arī mazāk zināmā grupas VAIDAVA dziesma „Metro”, kas tapusi tai pašā 1988. gadā, kad ar uzvaru cīņā pret absurdo projektu mēs paspērām vēl vienu soli pretim Latvijas neatkarībai.