Stāsts būs par Meteni, tas ir brīdis, kad īsās ziemas dienas paliek garākas un  laiks sāk griezties uz pavasara pusi. To sauc  arī par Meteņdienu, Miesmeti, Pīrāgienu, Vastlāvi, Aizgavēni, Kuļu vakaru, Budēļu vakaru, Buduļdienu,  arī par Kurmja vakaru. Kaut arī ziema vēl neatkāpjas, gaisā jaušams pavasaris, zeme paliek mīksta un kurmis met pirmos rakumus. 

Folkloras pētnieku  un tautas tradīciju kopēju vidū atšķiras viedokļi, kad būtu jāsvin Metenis. Vieni stingri turas pie kristīgā kalendāra noteiktajiem datumiem, citi vadās pēc Saules vai Mēness kalendāra. Mūsdienu kalendārā Meteņi  ierakstīti februāra sākumā jeb septītās nedēļas otrdienā pirms Lieldienām.

Metenis mūsu senčiem ievadīja pavasara un jauna saimnieciskā gada sākumu.  Šajā laikā pārdomāja padarīto  un turpmākajam gadam nolika jaunus mērķus. Iespējams, ar šo plānošanu saistās Meteņa nosaukums: „meti” – griešanās vieta, robeža, mērs, laika grieži. Līdz ar to bija ir it kā „jāuzmet” šie meti  un jāveic tādas darbības un rituāli, lai nākamajā gadā būtu laba raža un izdotos paveikt visu iecerēto. Viena no svarīgākajām Svarīga Meteņos bija vizināšanās no kalna, vizinājās visi – mazi, lieli, veci, jauni. Braucot no kalna, skaļi sauca vēlējumus un  lielījās, kuram būs garāki lini. Noteikti bija jāveļ arī sniega bumbas un kamoli, lai visi darbi nākamajā gadā apaļi, raiti un gludi sokas. Ticējumi vēsta - jo tālāk no kalna nobrauks, jo garāki lini augs un  pašam būs spēks un veselība. Vēl Metenī noteikti brauca ciemos. Uzskatīja, jo garāks brauciens, jo garāki augs  lini, garākas būs  kaņepes un labāka raža. Tas bija īstais brīdis, lai apciemotu sen neredzētus radus, draugus, paziņas un  nodibinātu jaunus sakarus. Meteņos viesi varēja ierasties arī bez aicināšanas, tie vienmēr tika laipni sagaidīti un  labi pacienāti.

Viens no Meteņa nosaukumiem ir Budēļa vakars, tā bija  pēdējā diena, kad vēl varēja iet ķekatās jeb budēļos, jo budēļi pieder ziemas nodarbēm. Maskošanās mērķis bija atjaunoties un iegūt jaunu spēku, tāpēc gājieni bija skaļi un jautri, budēļi lēkāja, trokšņoja, dziedāja un dancoja. Simboliskā mijiedarbība ar zemi, ienesa jautrību katrā mājā. Maskotie tēli mājai un  saimei nesa svētību, veselību, aizsardzību un nodrošina auglību, padzina visu slikto un ļauno.  Arī budēļu maskas steidzināja pavasara atnākšanu un simbolizēja auglību – uz otru pusi apvilkts kažoks, mice ar zvaniņiem, bet pie jostas starp diviem sīpoliem iekārts burkāns.

Ticējumi vēsta, ka Metenī  daudz un bagātīgi jāēd, to arī mūsu senči darīja, jo pēc tam  būs  jādzīvo pieticīgāk. Svinībām kāva cūku, gatavoja cūkas smeceri, kājas, ausis, cepa miežu un kaņpju plāceņus, pīrāgus, vārīja zirņus un pupas.  Cūkas auss un šņukurs simbolizē modrību, tie atgādina, ka sācies jauns laiks un ir jābūt vērīgiem un darbīgiem.  Meteņu ēdiens ir zīdenis jeb grūdenis, ko gatavo no žāvētas cūkas galvas puses, savārot ar grūbām un kartupeļiem. Saimnieces cepa īpašu Meteņu maizi – tīteni. No   rupju kviešu vai miežu mīklas veidoja plāceni, kuru apsmērēja ar grūstām kaņepēm, taukiem un saritināja. Galdu  apklāja ar baltu galdautu un  rotāja ar zaļām mētrām vai sūnām, lai viss zaļais un dzīvais ienāktu mājās. Meteņos tiek aizdzīts ziemas miegs,  dabā mostas jauns pavasaris, bet cilvēka iekšējā pasaulē notiek pāreja no ziemas miera uz kustību, darbību un jaunu sākumu.