Šis ir stāstu raksts par spilgtu, pretrunīgu un tāpēc vien neviennozīmīgi vērtētu personību, kurai vakar apritēja 100 gadi – Mavriku Vulfsonu. 

Interesants orators, pārliecināts komunistiskas ideoloģijas aizstāvis, iespējams - konjunktūrists – ļoti dažādi un pretrunīgi viedokļi publiskajā telpā parādījušies kopš laika, kad šī savdabībā vīra dzīves gaitas pirms 14 gadiem, cienījamā 86 gadu vecumā, noslēdzās. 

Marvriks Vulfsons bija Mākslas akadēmijas pasniedzējs, diezgan brīvdomīgs, bet harizmatisks un studentu mīlēts skolotājs ar raibu pagātni. Dzimis Latvijas ebreju ģimenē, mācījies vācu un vēlāk – latviešu skolās, jaunībā bijis sociāldemokrātiski noskaņots, ticējis Staļinam (kā pats atzīst) un komunisma idejām. Aktīvi atbalstījis padomju varu. Sarkanajā Armijā uzkalpojis līdz majora pakāpei kā politiskās daļas vadītājs un bataljona komisārs. Ir liecības par Vulfsona dalību latviešu karavīru pratināšanā un spīdzināšanā Litenē. Vulfsona kara gaitas ir piedzīvojumu pilnas. Labās vācu valodas dēļ viņš bieži uzrunājis pretinieka karavīrus ar skaļruņu palīdzību, par ko apšaudīts un piedzīvojis uzbrukumus. Pēc kara Vulfsons bija žurnālists “Cīņā”, “Rīgas Balsī”, bijis starptautiskais komentētājs TV raidījumā “Globuss” un mācībspēks Mākslas akadēmijā.  

Mavrika Vulfsona dzīves galvenais notikums - 1988. gada 2. jūnijā runa LPSR Radošo savienību plēnumā bija graujoša. Leģendārajā plēnumā Marviks Vulfsons bija tā laika elites, kompartijai lojāls vadošo aprindu pārstāvis, uzticams un pārliecināts komunists ar TV raidījuma vadītāja popularitāti. Viņa runa nebija kvēla un oratoriskas meistarības pilna, drīzāk akadēmiska, pat lietišķi piesardzīga, tomēr teiktais – nepārprotams. Te runas citāts – lūdzu, pievērsiet uzmanību pauzei pirms Vulfsons izsaka toreiz publiski teju neiespējamos vārdus par Latvijas okupāciju, viņš zināja, ko dara, un kādu vētru tas sacels: 

„Padomju varas izveidošana Latvijā ir izlemta PSRS un hitleriskās Vācijas neuzbrukšanas līgumam pievienota slepena protokola pirmajā pantā. Starptautisko normu rupjš pārkāpums, tas ir skaidrs, un, runājot varbūt svešā valodā, Latvijas varmācīga okupācija.”

Tas, ka tāda mēroga un padomju varai lojāla publiska figūra kā Vulfsons, atklāti nosauc “okupāciju” par “okupāciju”, tolaik šķita kas neiedomājams. Daudzi prokremliski Latvijas politiķi nevar to izdarīt pat šodien. Ne velti stāsta, ka CK sekretārs, vēlākais pučists - pašnāvnieks Boriss Pugo, izdzirdot Vulfsona runu, ir izskatījies kā saņēmis strāvas triecienu. Viņš esot pieskrējis pie Vulfsona un teicis: “Tu nogalināji Padomju Latviju!” 

Faktiski tā arī bija. Vēsturnieks Andrievs Ezergailis precīzi paskaidroja šīs runas jēgu: ar Hitlera – Staļina paktu noziedzīgumu Baltija tika “pienaglota” pie Rietumu sirdsapziņas, bet Krievija – pie kauna staba. Pierādot, ka PSRS ir impērija, nevis valsts, Baltijas valstu neatkarības jautājums kļuva par leģitīmu, starptautisku, pēckara seku likvidēšanas vajadzību. 

Vai tā bija patiesa Vulfsona atklāsme, vai dziļa politiskās konjunktūras izpratne – šobrīd grūti pateikt. Vulfsons publiski nosodīja savus jaunības maldus, kā arī nožēloja vēršanos pret latviešu trimdiniekiem Rietumos. Vēlāk Vulfsons strādāja Latvijas Republikas ārlietu sistēmā. Viņš regulāri publicēja rakstus lielajās Vācijas avīzēs “Die Welt” un “Die Zeit”, žurnālos “Der Spiegel” un “Der Stern”, Dānijas “Politiken”, sniedza intervijas Rietumu radiostacijām, starptautiskās sanāksmēs tikās ar dažādu valstu vadītājiem. Līdz Vairai Vīķei Freibergai Vulfsons bija viens no retajiem, kas tērzēja ar prezidentiem, sarakstījās ar premjeriem, diskutēja ar vēstniekiem. Diez vai vēl kādam Latvijas pilsonim vai iedzīvotājam tobrīd bija tik ietekmīgi draugi un paziņas. 

Noslēdzot stāstu par šo neparasto mūžu vēl daži interesanti, Vulfsona dzīvi raksturojoši fakti:  

Vulfsonam bijuši vairāki desmiti kaklasaišu, kuras tika pieskaņotas katram kreklam un uzvalkam saskaņā ar etiķeti un attiecīgo pasākumu. 

Pēc dzīvesbieres Soņas nāves Vulfsons otru reizi apprecējās 79 gadu vecumā. Kāzas ar vērienu tika nosvinētas Latviešu biedrības namā. Ieradās daudz viesu, ieskaitot ārvalstu diplomātus.

Vulfsonu ģimenes rīta rituāls bija dejot tango, tas ticis darīts katru rītu pusdesmitos. Viens tango noslēdz šo stāstu.