Zeme rīb, rati klaudz,
Kas to zemi rībināja?
Nu atbrauca Mārtiņdiena
Deviņiem kumeļiem.

Šodien, 10.novembrī, svinam Mārtiņus vai Mārtiņdienu.

Senlatviešu mitoloģijā Mārtiņš tiek uzskatīts par vienu no Dieva dēliem. Viņš  ir Saules dilšanas teiksmu dēls, pretstatā Ūsiņam, rīta ausmas teiksmu dēlam. Tie ir pretpoli, kuri atrodas  gadskārtas tecējumu pretējos punktos. Tomēr tiem ir daudz kopīgas iezīmes -  abiem tiek ziedots gailis, abi ir zirgu patroni – Mārtiņš ziemā, bet Ūsiņš vasarā, abi ir saistīti ar Saules simbolu – biti.  Latvju Dainās Mārtiņam piedēvē arī karavīra īpašības.  Tas tiek attēlos ar sudraba zobenu un mēteli, jo  senatnē līdz ar sala iestāšanos, kad zeme sasala un kļuva izbraucama, sākās bruņotu sirotāju uzbrukumi.

 Pēc Saules kalendāra Mārtiņos mēs esam nonākuši viduspunktā   starp Miķeļiem-rudens saulgriežiem un Ziemassvētkiem - ziemas saulgriežiem. Rudens un Veļu laiks   ir beidzis un sākas ziema.

Gadskārtu svinamās dienas  bija cieši saistītas ar zemkopju darba ritējumu, kuru noteica attiecīgais gadalaiks un dabas apstākļi. Mārtiņi mūsu senčiem noslēdza garu un smagu darba posmu, kurš sākās

ar rudzu pļauju ap Jēkabiem un  turpinājās pēc Miķeļiem, līdz ziemas sākumam bija jāpaspēj  padarīt visus atlikušos rudens darbus.

Mārtiņos beidzas klusais veļu laiks un  sākas budēļi- ķekatās iešana. Kurzemē tās ir ķekatas, Zemgalē – budēļi, Latgalē – kaladnieki. Mūsu senči ticēja, ka jautras un līksmas svinības  saimei nesīs svētību, laimi, veselību un auglību. Mārtiņdienas ķekatniekus dēvēja arī par mārtiņbērniem.

Tie, maskās tērpušies, staigāja no mājas uz māju, dūšīgi trokšņoja, dancoja un dziedāja. Ķekatas saimniekiem bija jālaiž sētā, istabā un kārtīgi jāpacienā, citādi svētība un auglība nenāks iekšā. Maskas bija visdažādākās - gailis, kaza, vilks, nāve, čigāni un citas. Galdus Mārtiņos klāja ļoti bagātīgus, raža no dārziem un laukiem bija novākta, apcirkņi piepildīti un garajai ziemai  viss sarūpēts. Dainās Mārtiņu galdā minēti plāceņi, maize, medus, alus, dažādi gaļas ēdieni un, protams, Mārtiņu gailis. Rūpējoties par zirgu labklājību, Mārtiņam senie latvieši upurēja tieši melnas krāsas gaili. Daudzinātā Mārtiņu zoss latviešiem gan nav raksturīga, šī tradīcija pie mums ir atceļojusi no  Vācijas un Skandināvu valstīm, tur  Mārtiņdienā galdā tiek celta zoss.

Mārtiņu vakarā, īpaši jaunas meitas, mēdza  zīlēt, lai uzzinātu kad apprecēsies un kāds būs mīļotā vārds.  Arī par laika vērojumiem un lauku darbiem Mārtiņdienā stāsta daudz un dažādi ticējumi. Piemēram, ja Mārtiņdiena ir miglaina, tad ziema būs silta. Ja nedēļā ap Mārtiņiem ir atkušņi, tad visa ziema būs ar atkušņiem. No Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem jāstāsta pasakas un jāmin mīklas, tad labi barojas cūkas.

Mārtiņdienu atzīmē vairākas Eiropas tautas un katrai no tām ir savas ierašas, ticējumi un tradīcijas. Mēs esam bagāti ar savējām, ja spēsim tās neaizmirst un pielāgot straujajam dzīves ritmam, būsim tikai ieguvēji. Mārtiņi ir vēl viens skaists iemesls, lai vairākas paaudzes pulcētos pie svētku galda,  pagatavotu kādu piemirstu mūsu senču iecienītu maltīti, minētu mīklas vai vienkārši pabūtu kopā mirklī starp rudens un ziemas saulgriežiem.