Šis ir stāstu raksts par aizpagājušā gadsimta otrajā pusē Valmieras pusē dzimušu muižas pārvaldnieka dēlu, kas kļuva par mākslinieku. Vienu viņa darbu mēs ar cieņu lietojam joprojām – Latvijas Republikas ģerboni. Mākslinieka vārds ir Rihards Zariņs, tas ir grafiķis, latviešu grāmatzīmju, jeb tā saukto ex libris žanra pamatlicējs. Latvijas Republikas ģerboņa attēlu viņš radīja kopā ar Vili Krūmiņu.

Rihards Zariņš, dzimstot Latvijas valstij, jau bija pieredzējis un atzīts mākslinieks. Mācījies barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, pēc tam studējis Berlīnē, Minhenē, Vīnē un Parīzē. Pēterburgā viņš strādāja Krievijas Valstspapīru spiestuvē, kur bija mākslinieks un tehniskais vadītājs. Viņa darbs ir, piemēram, populārā, Nikolaja II laikā izdotā 100 rubļu naudaszīme – tolaik liela un vērtīga kupīra.

1919. gadā Zariņš atgriezās Latvijā, kur kļuva par Valsts vērtspapīru spiestuves direktoru, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas grafiskās darbnīcas vadītāju. Viņš radījis Latvijas Republikas vērtspapīru, pastmarku, naudaszīmju un monētu metus. Kā mākslinieks Zariņš ir "Latvju dainu" pirmizdevuma pirmā sējuma vāka autors. Viņš veidojis arī ofortus, litogrāfijas, plakātus, ilustrējis pasakas, zīmējis karikatūras, gleznojis akvareļus, sastādījis akadēmisko krājumu "Latvju raksti" trijos sējumos.

Riharda Zariņa mākslinieka rokraksts ir konservatīvs, tajā ir vācu renesanses laika ornamenti, dekoratīvās kompozīcijas, Karolingu laika ornamenti, tautiskais romantisms. Viņa mākslas darbi ir dekoratīvi, izgreznoti, tajos parādās nāras, putni, lauztas sirdis, vīnstīgas. Darbos detalizēti atainoti vispārināti un idealizēti alegoriski tēli, vēstījumi, kas savienoti ar idillisku nacionālo sižetu izklāstu, tur savijas ornamenti un motīvi, cilvēku figūras un ainaviskas vides fragmenti.

Savas mākslinieciskās prasmes Zariņš pilnvērtīgi izpaudis tā sauktajās mazajās grafikas formās, īpaši pēc pirmā pasaules kara tik populārajos ex libris. Tulkojumā no grieķu valodas „libris” ir grāmata, „ex libris” - „no grāmatas nācis”, „grāmatai radīts”.

15. gadsimta beigās, kad parādījās pirmās privātās grāmatu krātuves un grāmata, kaut vairs ne ārprātīgi dārga, kā pirms Gūtenberga, bet joprojām bija dārga lieta, kura nebija kuram katram pieejama – to nevar salīdzināt ar mūsdienu cenām, lai kā mēs sūdzētos par grāmatu dārdzību. Cilvēks, kam grāmata piederēja, gribēja to iezīmēt, lai tā nenoklīstu un nepazustu. Protams, pietiktu ar ierakstu grāmatā, bet tā īpaši smalki bija ielīmēt grāmatā mazu, apmēram ceturtdaļplaukstas lieluma mākslinieka veidotu īpašumtiesību apliecinājumu. Sākumā grāmatas zīme bija rotāta ar greznu monogrammu - īpašnieka vārdu vai iniciāļiem, papildinot to ar dzimtas ģerboni, vēlākos laikos ģerboņa vietā nāca mākslinieka redzējuma un fantāzijas radīts attēls.

R.Zariņš bija Latvijā atzītākais ex libris meistars. Pirmo ekslibri visticamāk radīja mīlestība – to mākslinieks zīmēja savai nākamajai sievai Evai Sundblatei, zviedru dziedātājai. Viņš veidojis darbus kolēģiem - Jānim Rozentālam, Vilhelmam Purvītim, Jāzepam Vītolam, Jānim Misiņam, un daudziem citiem – ārstiem, advokātiem, rūpniekiem, zinātniekiem.

Ex libris tiek ielīmēts pirmā vāka iekšlapā. Riharda Zariņa iesākto turpinājuši izcili mākslinieki:  Sigismunds Vidbergs, Niklāvs Strunke un Jūlijs Madarnieks, Pēteris Upītis, Gunārs Krollis, Uldis Zemzaris, Uģis Mežavilks un daudzi citi. Rīgas Latviešu biedrībā ir "Ex libris" klubs, interešu kopa, kas šo tradīciju turpina.

Riharda Zariņa iedibinātā ex libris veidošanas tradīcija ir dzīva – sava grāmatas zīme joprojām ir vajadzīga gana daudziem, piemēram, māsām Legzdiņām, kurām tādu 2011. gadā radījis Imants Ozoliņš, „Melnā Balzāma” etiķetes autors.