Varētu domāt, ka maijs ir īpaši veltīti svētki Jaunavai Marijai, un tas patiešām tā ir, jo to par svētku mēnesi savā kalendārā pasludinājusi Romas Katoļu baznīca.

Principā maija dziedājumi ir savā veidā mantota tradīcija no poļiem, kuri 18. gadsimta otrajā pusē valdīja pašreizējā Latgales teritorijā, aptuveni divdesmit gadus.

Lai arī maija dziedājumus kā tradīciju vairāk kopj un uztur vecākā paaudze, tomēr arī jaunieši iesaistās kopdziedāšanā. Ja reiz tradīcija notiek Latgalē, tad maija dziedājumi pašsaprotami notiek tikai latgaliešu dialektā.

Viena vieta Latgalē izceļas it īpaši. Tas ir Vaboles pagasts, kurā apskatāms Latvijā vienīgais krucifiksa ceļš, kas sastāv no 31 krusta un ir izvietots gar ceļa malu 25 kilometru garumā. Šāda informācija par šo vietu saglabājusies 2006. gadā.

Vēl Latvijas brīvvalsts laikā 20. gadsimta sākumā ceļa malu rotāja 44 krucifiksi. Senākajam no tiem ir vairāk nekā simts gadi. Arī izskats un no kā darināti krusti ir visdažādākais gan no koka, čuguna, cementa un pat ar dekoratīviem jumtiņiem.

Vita Teivāne „Latvijas vēstnesī” raksta, ka „maijā ir paši skaistākie vakari, kad plaukst daba, tādēļ arī vietējie iedzīvotāji krucifiksus bagātīgi izrotājuši arī ar ziedu vītnēm un vainagiem”.

Tomēr stāsts par maija dziedājumiem nav tik daudz par krustiem, cik par to, ka jaunā un vecā paaudze satiekas un piemin savus aizgājējus, tādējādi palīdzot stiprinot savas ģimenes un dzimtas kopības sajūtu.

Kā vesta sakāmvārds, ko sēsi, to arī pļausi. Nu tad sēsim mīlestību un to arī pļausim jeb dāvāsim citiem, gluži kā dziesmā „Māte Marija” Zigfrīda Muktupāvela izpildījumā.