Ikvienam no mums ir savs tops, arī filmu tops, tostarp arī latviešu filmu tops. Lieki teikt, ka šī topa galvgalī allaž bijis un būs acīmredzot „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Šobrīd man ir tas gods un prieks Latvijas Radio 2 studijā sveikt vienu no šī auto dizaina veidotājām rakstnieci Māru Svīri (īstais vārds Māra Kaijaka).

G: Reibina jūnijs, Līgo vakars teju vai klāt, prātus atkal jauc Tavs retro limuzīns. Aprit jau 40 gadu kopš tas ieripojis žurnāla „Karogs” redakcijā, bet skat joprojām Jāņu nakts krāsā. Saki kāds ir tā nevīstošās jaunības noslēpums?

M: Šo filmu vēl aizvien skatās, jo tur viss notiek tāpat kā dzīvē. Tur ir daudz labestības, neskatoties uz to, ka notiek savas rīvēšanās un nesaprašanās. Arī tas, ka stāsts nav nopietns. Manuprāt, ir labi, ka par nopietnām lietām var runāt nedaudz nenopietni. Dzīve tad kļūst krāsaināka.

G: Tagad Tavs grāmatu skaits tuvojas 30, bet šīs stāsts tapa tad, kad tev vēl nebija nevienas grāmatas. Tas jau gandrīz bija tas pats, kā braukt bez tiesībām.

M: Nu jā, protams, ka bez tiesībām. Pat bija tā, ka es biju iesniegusi pirmo grāmatu un iesniedzu arī otro grāmatu – „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – un Viktors Līvzemnieks uzrakstīja iekšējo recenziju, kurā bija teikts „kā Svīrei nav neērti, iesniegt otro grāmatu, kamēr pirmā vēl nav izdota!” .

G: „Luzmuzīns Jāņu nakts krāsā” tika filmēts Raiskuma pagasta „Biekās”. Vai bieži biji klāt filmēšanas procesā un varbūt ir atmiņā saglabājusies kāda epizode, kuru nekad negribētos aizmirst?

M: Jā, ir tāda epizode. Bet es tikai vienu reizi uz turieni aizbraucu. Jo man ir tāds princips, ka scenāristam nevajag jaukties režisora darbā pēc tam, kad režisors ir sācis strādāt. Atmiņa palikusi epizode, kurā es kopā ar Lilitu Bērziņu sēdējām uz soliņa pie šīs mājas. Es apbrīnoju, ka viņa ir izņēmusi protēzi, jo aktrises, taču grib izskatīties skaisti. Bet Bērziņa pagriezās un paskatījās uz mani, ar tādu karalienes skatienu, un uz manu sacīto atbildēja, ka „tieši tādēļ, ka es esmu aktrise!”.

G: Cik atceros no studiju gadiem, juristos tu allaž esi bijusi centīga, bet ne pārlieku centīga. Vai ar tiem rakstu darbiem neesi pāršāvusi pār strīpu? Jo esmu dzirdējis, ka Svīrei jau esot gana, ar Limuzīnu un televīzijas scenāriju „Likteņa līdumnieki”, ka jau ar tiem vien esot pietiekami, lai mūsu vārds ierakstītos mūsu Kultūras kanonos un tautas atmiņās?

M: Man tādi augsti vārdi ne visai patīk un galīgi mani neietekmē. Jā kanonā ir, bet uz mani tas neatstāj ietekmi.

G: Kā uz Tevi iedarbojās pirmie randiņi (tikšanās) ar Jāni Streiču un Raimondu Paulu?

M:  Jā, ar Streiču pirmie randiņi bija visnotaļ drastiski. Visu to raksturošu ar vienu teikumu. Līdzīgi kā Streičs, kurš sacīja, ka viņam tūlīt būs 50 gadu un pēdējais laiks taisīt autorfilmas, arī es viņam sacīju, ka savos 50 gados, ja es nepastāvēšu, kā patstāvīga scenāriju autore, es nekas nebūšu un visu pierakstīts Streičam. Ar Paulu tikšanās bija retākas.

G: Rīt ir Līgo vakars un Tu atkal sēdēsi savā limuzīnā un stūrēsi. Vai esi izdomājusi, kur un kādā krāsā solās būt Tavs šīs vasaras sapnis un varbūt padomā ir kāds krāsains limuzīns?

M: Zini, tas patiesība nav svarīgi, ko darīšu. Bet ir viena lieta, ko es noteikti gribētu pateikt. „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un „Skroderdienas Silmačos” ir šī līgošanas noskaņa un es vēlētos, lai arī šajos lielajos pasākumos, visi vairāk tajos līgotu. To visiem arī novēlu!