8. marts ir ne tikai starptautiskā sieviešu diena, bet, kā izrādās, šis datums ir arī Līgatnes dabas taku atklāšanas laiks, un šogad dabas takām ir jau 43 jubilejas gads.

Savu lielāko dzīves daļu šeit pavadījusi Velga Vītola, ko tautā pazīstam kā „Lāču mammu”, un gribētu teikt, ka tieši viņa ir dabas taku dvēsele. Velga Vītola šeit saimnieko jau 37 gadus, un veidojot šo stāstu, ciemojāmies dabas takās, un, protams, aprunājāmies arī ar pašu Velgu.

Domāju, ja Līgatnē nebūtu viņas dvēseles, tas būtu parasts parks, bet ar aizrautību, milzīgo darbu un mīlestību, ko Velgas kundze tajā iegulda, viņa palīdz saprast un sajust gan dabu, gan dzīvnieku patieso vērtību. Un tieši tāpēc aicinu jūs iepazīt dabas taku burvību, klausoties Velgas Vītolas stāstījumā.

Stāsts, kā viņa nokļuva Līgatnē, ir īpašs. Pirms 37 gadiem 1. aprīlī dzīve viņu nejauši atveda uz Līgatni un viņa saprata, ka šī ir viņa vieta un nu šis datums ik gadu ir svētki.

„Man vienmēr ir gribējies būt mežā un dabā, bet es pat nezināju, ka te ir dzīvnieki, es neko nezināju, es studēju. Tas bija 75.gads. Mēs ar draudzeni bijām dzirdējušas, ka te ir zirgi, zirgu nomas punkts, ka te var jāt ar zirgiem. Mēs abas bijām lielas zirdzinieces un domājām – atbrauksim. Un tālāk tas bija diezgan mistiski, bet tā ir absolūtā taisnība. Es tajā dienā sapratu – viss, es ņemu ārā dokumentus un nāku uz  šejieni dzīvot. Un viss. Es nemāku jums tā pateikt, pamatoti paskaidrot, kāds tas klikšķis notika, bet šī ir mana vieta”

Ik katrs no dzīvniekiem, kurš mīt dabas takās, Velgai Vītolai ir īpašs, katram no tiem tiek sniegta mīlestība un neizmērojami lielas rūpes.

Pirmais dzīvnieks, kas nonāca Velgas rokās, bija mednis. Un sākumā par šo dzīvnieku Velgas kundze nav zinājusi neko, pat pašu vienkāršāko – kā to aprūpēt un kā to  pabarot.

„Nekāda saprašana man nebija par to medni, un ko ar viņu darīt, vēl mazāk. Es zināju „Pūtin, pūta sila mednis”, tāda grāmatiņa man bija bērnībā. Tur bija par medni, ka mednis ēd granti, ka viņš ēd priežu skujas un dzērvenes. Viss, man zināšanas ar šo punktu beidzās. Tanī laikā šeit nebija telefona, interneta. Reāli dabūt informāciju nebija iespējams, ja vien neaizbraucu, piemēram, uz Rīgas Zoodārzu. Bet man tas putns bija tūlīt un tad es kāpu kokā, lai priežu zarus lauztu, tad es uzzināju, kur it tuvākais purvs un braucu tur. Bija pavasaris un es meklēju dzērvenes, bet granti dabūt bija visvieglāk”

37 gadi ir ilgs laiks, un tas unikālākais, šķiet, ir spēja visu saturēt kopā un parkā ienest to dvēselisko miera sajūtu, un klausoties Velgas sacītajā, es neapšaubāmi gribu teikt, ka tas ir pateicoties viņai un spējai sajust dabu un dzīvniekus. Kā pati Velga teic, viņai un zvēriem ir īpaša saikne, viņi jūt viens otru, un tieši tā noticis ar kādu alni.

„Mūžā neesmu ne kazu, ne govi slaukusi, tas jau tāds vecs stāsts, bet alni es slaucu, pienu garšoju, viss notika. Viņi ir tiešām ārkārtīgi gudri, sapratīgi, inteliģenti dzīvnieki. Ilgi nevarēju pat saprast, kā tas notiek, kā tas alnis mani nolasa dažreiz ātrāk, es pat vēl neesmu sākusi darīt to, ko es tūlīt gribēšu darīt, kad viņš jau zina, ko es darīšu un uz to reaģē”

Šī tikšanās reize Līgatnē bija īpaša, šajā dienā satikās divas vārda un uzvārda māsas Velgas Vītolas – gan Lāču mamma, gan mana Latvijas Radio 2 kolēģe. Abu dāmu vārdi un uzvārdi Latvijā nav īpaši izplatīti, ik pa laikam abām Velgām ir kāds pārpratums, kur izrādās, domāta ir otra Velga Vītola.

Cilvēki, kuri nav man ļoti labi draugi, bet kas visu par mani zina, tad viņi saka: „Vai Tu esi kādā žūrijā? Un Tu pasākumus vadīsi?”.

Ja izskan šāda informācija, ka pasākumu vada Velga Vītola, tad cilvēki ir izbrīnā.

Velga Vītola (LR2): „Mani ir noturējuši un vaicājuši, vai es Dabas muzejā prezentēšu savu kalendāru”

Katrai darbs ir citādāks un viņas nevieno ne dzīvnieki, ne radio mikrofons, taču viens gan abām Velgām ir kopīgs, un tas, šķiet, ir arī pats svarīgākais – viņas vieno mīlestība pret darbu.

Velga Vītola (Lāču mamma):”Redz, mums abām ir palaimējies!”

Velga Vītola (LR2): "Jā, es tieši gribēju teikt! Mēs kaut kā esam iemācījušās atrast to savu, savu lietu"

Velga Vītola (Lāču mamma): ”Tas ir ļoti svarīgi!”