Par Latvijas nacionālajiem kokiem uzskatāmi liepa (Tilia cordata) un ozols (Quercus robur). Jau tradicionāli latviešu tautas ticējumos un folklorā liepu uzskata par visa sievišķā simbolu, bet ozolu - par vīrišķības simbolu.

Ozols un liepa ir arī raksturīgi Latvijas ainavas elementi. Par tautas pietāti pret šiem kokiem, senāk arī par svētajiem sauktajiem, liecina tas, ka bieži vien dižozolus vai dižliepas atstāja neskartus vai pat iežogoja lauka vidū, kur apstrādāja zemi.

Tāpat abus kokus joprojām plaši izmanto ārstniecības nolūkos. No liepu ziedkopām, kā arī no ozolu mizām gatavo ārstnieciskās drogas uzlējumiem. Piemēram, kad krūtis sāp, var uztaisīt liepziedu tēju.

Arī latviešu tautas dziesmas (dainas), kas sevī slēpj senus tautas ētikas un morāles priekšstatus, liepu un ozolu citu koku vidū ir pieminēti visbiežāk. Senatnē liepa tikusi pielūgta, tai pat upurējot ziedojumus, lai tādējādi izlūgtos labklājību cilvēkiem un lopiem.

Es nelauzu liepas zarus,
Ne ieviņas baltus ziedus:
Es uzaugu kà liepiņa,
Kā ieviņa noziedeju.

Savukārt par ozolu tautasdziesmās bieži tiek pieminēts tā diženums – gan vecums, gan lielums.

Ozoliņi, ozoliņi,
Tava liela resnumiņa!
Tek bitite trīs dieniņas,
Nevareja aptecēt.

Latvijā vislielākais un vecākais dižozols ir Kaives (Senču) dižozols. Tas uzskatāms par lielāko un vecāko ozolu Baltijas valstīs. Tā stumbra apkārtmērs ir 10 metri.

Arī ne mazums tautas ticējumu ir par šiem abiem kokiem. Tā piemēram liepa, kā jau ar visu sievišķo tiek izmantota pirts laikā un senatnē arī kristībās, uzskatot, ka meitas būšot tikpat kuplas kā liepas. Bet runājot par ozolu, tad šī koka zīle ir gudrības un labklājības simbols. Tā pasargā arī no ļaunuma un laika apstākļu untumiem, ja kabatā nēsā ozolzīli. Savukārt, ja kabatā nēsā trīs ozolzīles, tad nēsātājs vienmēr izskatīsies jaunāks par saviem gadiem.

Lai latviešu tautas tautu dēli ir stipri kā ozoli, bet tautumeitas kuplas kā liepas.