Šodien stāsts būs par Lieldienām, svētkiem, kuros latviskās tradīcijas ir cieši saaugušas ar kristīgajām, ka dažkārt pat nav iespējams tās atšķetināt. Jāteic, ka pagānisko un kristīgo tradīciju saplūšana ir vērojama ne tikai pie mums Latvijā, bet arī Eiropas lielākajā daļā. Lieldienas ir lielākie kristīgās baznīcas svētki, liturģiskās dzīves kulminācija, Jēzus augšāmcelšanās godināšana. Vienīgā Lieldienu tradīcija, kas neparādās kristietībā, ir šūpoles un šūpošanās. Pārējie simboli lielākā vai mazākā mērā ir saplūduši ar kristīgajiem rituāliem un šķiet pieņemami baznīcai.

Ir  grūti precīzi noteikt laiku, kad Latvijas teritorijā sāka atzīmēt Lieldienas. Daudzām tautām, arī latviešu zemniekiem, līdz ar pavasara atnākšanu Lieldienās sākas jauns saimnieciskais gads. Dainās šo svētku apzīmēšanai lietoti vairāki jēdzieni – Lielā diena, Liela diena, Lieldiena, Lieldienas. Šis ir gaismas kulminācijas sākums,  ar šo brīdi diena kļūst “lielāka” par nakti.
Kā katri gadskārtu svēti, arī Lieldienas ir saistītas ar dažādām tradīcijām, kuras tiek piekoptas jau kopš seniem laikiem.  Gadsimtu garumā daudzas no tām ir zaudējušas savu nozīmi, bet  netrūkst arī tādas, kuras joprojām tiek ievērotas,  mūsdienās pārsvarā  kā  izklaides pasākumi. Kā toreiz, tā arī tagad, Lieldienu laika rituāli ir saistīti ar jautrību, smiekliem un  jokiem, jo tiem pavasara laikā ir maģiska nozīme.  Mēs joprojām krāsojam olas, rīkojam olu rotaļas, šūpojamies, ieperam viens otru ar pūpoliem. Lielai dienai senatnē sāka gatavoties laicīgi- krāsoja olas, kāra šūpoles, sakopa māju un sētu, gatavoja Lieldienu rituālos ēdienus. Ola daudzām pasaules tautām senos kulta rituālos bija dzīvības un auglības simbols.Lieldienās tās izmantoja olu kaujās,  ripināja, ar olām zīlēja  un dāvināja. Arī izpušķotām šūpolēm ziedoja olu, bet šūpoļu kārējus apdāvināja ar  cimdu pāri. Latviešiem pazīstami dažādi šūpoļu veidi, parasti tās kāra uzkalniņā, lai no tālienes varētu labi saredzēt.
Šajā rītā saulei, tāpat kā gaisam un ūdenim, piemīt īpašs dziedinošs spēks.  Čaklākie  Lieldienu rītā dodas uz kādu  strautu, upīti vai avotu. Mazgāšanās tekošā ūdenī, kas tek pret sauli, ir sens un maģisks mūsu senču šķīstīšanās rituāls, tas palīdz  iegūtu možumu, gaišu prātu, skaistumu un veselību. Gandrīz katram avotam ir kāda īpaša nozīme -  par to   vēsta mūsu teikas un leģendas, daudziem avotiem piemīt dziednieciskas īpašības. Ja vasaras saulgriežos saules lēkts ir zīme svinību nobeigumam, tad Lieldienu svinēšana sākas tieši no rīta ar saules sagaidīšanu,  arī tekošam ūdenim šajā laikā piemīt unikālas īpašības. Droši vien ir vērts par to pārliecināties pašiem, ja arī uzreiz nekļūsim jaunāki un skaistāki, tad veselāki, mundrāki un smaidīgāki gan, jo cilvēka ticībai – īpaši saulgriežu laikā, piemīt  liels spēks.