16. marts - diena, kad Latvijas sabiedrība atceras latviešu leģionārus, cilvēkus, kas ir bijuši manas paaudzes vecāku tēvi un vectēvi. No pagājušā gadsimta 90.gadu beigām jautājums par leģionāru dienu kļuvis ārkārtīgi strīdīgs un neizprasts. Strīdi notiek ne tikai Latvijā, bet arī starpvalstu līmenī. Dzirdami dažādi viedokļi un diskusijas, jautājums, uz kuru vienas atbildes nav, jo visu strīdu pamatā ir neziņa. To, kādas bija šīs kaujas, vislabāk zina tie, kas paši tur cīnījušies.

Ideja par Latviešu leģiona atceres dienu 1952. gadā radās latviešu veterānu trimdas organizācijai „Daugavas Vanagi”. Tā nolēma kritušo kara biedru piemiņu turpmāk ik gadu atzīmēt 16. martā, jo šajā datumā 1944. gadā abas Latviešu leģiona divīzijas (15. un 19. divīzija) pirmo un pēdējo reizi cīnījās kopā. Tas notika pie Veļikajas upes krastiem.

Kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām arī Latvijā 16. martā bijušie leģionāri un viņu tuvinieki atceras un piemin Otrā pasaules kara cīņās kritušos, dzīvi palikušos, ka arī trimdā izkaisītos latviešu karavīrus, kuri bija spiesti uzvilkt svešas uniformas.

Šādu cilvēku ar katru gadu kļūst arvien mazāk, jo leģionāriem, kas izturējuši, šodien ir nu jau vairāk nekā 90 gadi. Arī valmierietim, 92 gadus vecajam  Argodam Miglāvam par leģionā pavadīto laiku ir savs stāsts. Viņš teic, ka leģionā ticis iesaukts 19 gadu vecumā, laikā, kad tik ļoti gribējies pabeigt skolu un izglītoties. Kā viņš stāsta, izvairīties no došanās leģionā iespējams nebija. Tāpat Argods Miglāvs atzīmē, ka cīnoties prātā bijusi viena doma - sargāt savu zemi. Cilvēki, kas tika iesaukti leģionā nezināja nedz to, kur viņi nonāks, nedz to, kas ar viņiem notiks.

“Nu galvenā doma bija lai mēs izdzīvotu un lai kaut kā apturētu, lai jau neienāktu tas ienaidnieks - padomju armija vairs. Savu zemi sargāt gribējām.”

Miglāva kungs stāsta, ka mājupceļš uz Latviju bijis priecīgs, bet tajā pašā laikā satraucošs, jo prātā bijusi neziņa par saviem tuviniekiem. Atkalsatikšanās brīdis ar vecākiem viņam atmiņā palicis spilgti:

“Aizbraucu pirmo reizi, vakarā, neuzdrošinājos pat iekšā iet, gāju uz kūtsaugšas, bet suns rēja. Mamma ar tēti nāca skatīties, kāpēc tas suns rej. Es negribēju naktī traucēt, neuztraukt. Bet laimīgi viņi bija vēl mājās. Tas ir neaizmirstami…tas, ka māte sagaida savu dēlu, kas neziņā projām bijis.”

Katru gadu, sagaidot leģionāru dienu, Argods Miglāvs atceras šos notikumus. Pateicoties visam piedzīvotajam un pārdzīvotajam, viņš novērtē ik dienu, aicina neaizmirst vēsturi un cienīt katru Latvijas karavīru, nemeklējot atbildes uz jautājumiem, uz kuriem to izdarīt ir ļoti grūti.

Esot tālumā, gluži tāpat kā klusībā, tā arī dziesmās leģionāri pauda mīlestību - gan Tēvzemei, gan mīļotajām meitenēm, gan cerībai atgriezties. Pieminot tos, kas cīnījās, aicinu paklausīties vīru kopas “Vilki” izpildīto dziesmu - “Es vēlos mājās pārnākt”.