Latvijas valsts ģerbonis izveidots pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas kā valstiskuma simbols, apvienojot gan Latvijas nacionālā valstiskuma simbolus, gan senus vēsturisko novadu heraldiskus tēlus un Valsts ģerboni izstrādājis ir latviešu mākslinieks Rihards Zariņš.

Kas ir attēlots Latvijas ģerbonī? Vairoga augšdaļā esošo Sauli kā atšķirības un nacionālās piederības zīmi izmantoja latviešu karavīri - strēlnieki Pirmā pasaules kara laikā, kuri tika iesaukti Krievijas impērijas armijā. Tolaik šīs stilizētās saules 17 stari simbolizēja 17 latviešu apdzīvotos apriņķus.

Bet trīs virs valsts ģerboņa vairoga esošās zvaigznes iemieso ideju par vēsturisko novadu (apvienotās Kurzemes-Zemgales, Vidzemes un Latgales) iekļaušanu vienotajā Latvijā.

Kultūrvēsturiskos novadus raksturo arī senāki heraldiski tēli, kas radušies jau 16. gadsimtā. Tā piemēram mūsdienu Kurzemes un Zemgales (tolaik attiecīgi Rietumlatvijas un Dienvidrietumlatvijas) simbols bija sarkana lauva, kas parādījusies Kurzemes hercogistes ģerbonī. Savukārt Vidzemes un Latgales (tolaik attiecīgi Ziemeļlatvijas un Dienvidaustrumlatvijas) simbols ir teiksmās pieminētais spārnotais un sudrabotais zvērs ar ērgļa galvu jeb mītiskais grifs. Šis simbols arī nācis no 16. gadsimta, kad tagadējā Vidzemes un Latgales teritorija bija nonākusi Polijas – Lietuvas valsts pakļautībā.

Latvijas valsts ģerboņa lietošana ir stingri reglamentēta. Lieto trīs veida valsts ģerboņus – lielo, mazo papildināto un mazo ģerboni. Lielo ģerboni, piemēram, atļauts lietot valsts galvenajām institūcijām, kā Valsts prezidenta kancelejai, Parlamentam (Saeimai), Ministru prezidentam, Ministru kabinetam, ministrijām, Augstākajai tiesai, Ģenerālprokuratūrai, kā arī Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām.

Mazo papildināto ģerboni atļauts lietot iestādēm, kas atrodas Parlamenta, Ministru kabineta un ministriju tiešā pakļautībā vai pārraudzībā.