Sveiciens jubilāram 92 dzimšanas dienā – šādus vārdus gan es, gan daudzi mani kolēģi šodien var teikt savai darbavietai, 1925. gada 1. novembrī pirmo oficiālo pārraidi sākušajam Latvijas Radio, un, tā kā zinātnieki jau sen ir izpētījuši, ka jebkuras personības attīstībā svarīgākie ir tieši pirmie dzīves gadi, tad šai reizē lūkosim, kādi ir bijuši radio pirmie dzīves gadi.

Par Latvijas Radio „tēvu” nav nekādu šaubu – tas ir Pēterburgā studējušais Jānis Linters, kurš divdesmito gadu sākumā strādāja Pasta un telegrāfa departamenta Radio daļā. Jāteic, ka radio tolaik bija modes vārds – pirmā vārdu un mūzikas pārraide bija notikusi 1919. gadā, pēc gada radiopārraides sākās ASV, bet 1922. gadā – Eiropā.

Latvijas radiofōna, ka tolaik dēvēja radio, izveidošanai nepieciešamos līdzekļus bija jāizprasa Saeimā, tomēr tālaika budžeta komisijas deputātiem radio bija nezināma lieta – tika pat vaicāts, vai radioviļņu ieplūšanai telpā ir jāatver logi un durvis, tāpēc deputātiem tika demonstrēts speciāli uzbūvēts radioaparāts, kurā skanēja no Pārdaugavas lasīts „Valdības vēstnesis”.

Šāds priekšnesums palīdzēja, nauda tika piešķirta un tagadējā Radio ielā esošajā Galvenā pasta ēkā sākās radiofōna izbūve. Jāpiebilst, ka eksperimentālās radio pārraides sākās jau 1925. gada vasarā, katru dienu vienu stundu pārraidot „ziņas un jaunākos notikumus”, cilvēkus tas interesēja un radio oficiālās atklāšanas dienā tā abonentu skaits bija jau 331.

No šo klausītāju samaksātās abonēšanas naudas radiofōns arī apmaksāja pirmās raidīšanas dienas galveno notikumu – operas „Madame Butterfly” pārraidi, pirms tās dzirdamā satiksmes ministra uzruna gan bija par brīvu.

Ar radio abonēšanas maksu nieka četros gados tika nosegti visi valsts ieguldījumi, tomēr arī tolaik neiztika bez šmaukšanās, jo parādījās „radiozaķi”, kas radio gan klausījās, bet abonementu nepirka. Tālaika avīzē „Jaunākās ziņas” rakstīts, ka radiozaķus ķerot uz anonīmu ziņojumu pamata – „kaimiņš apsūdz kaimiņu, draugs draugu, ja krogā saplēsušies”, pasta kantoris šos ziņojumus pārbaudīja un lika maksāt. Interesanti, ka arī tolaik vairāk nekā puse – ap 200 cilvēkiem gadā tika atzīti par nelabojamiem nemaksātājiem, kuriem bargākus sodus uzlika miertiesnesis.

Bet, ja par radiofōnu, tad tas auga strauji, no vienas raidīšanas stundas pirmajā gadā līdz septiņām otrajā gadā, pie tam raidīts tika gan no studijas, gan no Saeimas, Doma baznīcas un operas. No raidījumiem īpaši populārs bija paša Lintera vadīts šovs, kurā tika aplūkotas dažādas ar radio uztveršanu saistītas problēmas, pie tam jau tolaik klausītājiem bijusi iespēja radio studiju sazvanīt un savu problēmu izklāstīt tiešajā ēterā.

Arī mūzikai radiofōnā bija liela loma, tai bija atvēlēta puse raidlaika un tā bija dzirdama visdažādākā – gan nopietna, gan jautra un katram žanram bija savs atbalstītāju pulks, kas savas domas izteica gan nosodošās, gan atbalstošās vēstulēs – nu gluži kā šodien, kad Latvijas Radio sešas programmas raida pa 24 stundām diennaktī – pie tam bez abonēšanas maksas :)