Viens no Eiropas vecākajiem, lielākajiem un eksponātu ziņā bagātākajiem Brīvdabas muzejiem ir  Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kuram šodien atzīmējam 94. gadskārtu. Lēmumu par Brīvdabas muzeja veidošanu Izglītības ministrijas Pieminekļu valde pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma pieņēma 1924.gada 2.februārī. Zemes ierīcības komisija no Valsts zemes fonda muzeja vajadzībām piešķīra zemi Juglas ezera kāpās, Berģos, daļēji iekļaujot arī bijušās Bonaventūras muižas īpašumus. Laikā no 1924. līdz 1931. gadam Pieminekļu valde organizēja ekspedīcijas Liepājas, Rēzeknes, Daugavpils, Ludzas, Ilūkstes, Cēsu, Madonas, Tukuma un Talsu apriņķos, lai apzinātu senās celtnes, kuras varētu pārvest uz labiekārtoto teritoriju Juglas ezera krastā. 1928. gadā uz Brīvdabas muzeju  nogādāja pirmo celtni, tā bija Rizgu rija no Vestienas pagasta. 1932. gadā apmeklētājiem  atvērta pirmo brīvdabas ekspozīciju Baltijā - Vidzemes sētu ar sešām senām celtnēm ar sadzīves priekšmetiem.

Mūsdienās muzeja teritorija ir vairāk nekā 87 hektārus liela. Gadu gaitā uz muzeju pārvestas, uzstādītas un iekārtotas 118 senas celtnes no visiem vēsturiskajiem Latvijas novadiem, kuru vecums datējams no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadu otrajai pusei. Visās zemnieku, amatnieku un zvejnieku sētas apskatāmi autentiski sadzīves un darba priekšmeti, interjera iekārtojums, kas raksturo attiecīgo laika posmu, novadu un mājas saimnieku nodarbošanos. Muzeju gadā apmeklē vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku no visas pasaules. Apmeklētāji var iepazīties ar Kurzemē dzīvojošo lībiešu zvejnieku, Latgales krievu vecticībnieku saimniecībām, veco Usmas baznīcu ar unikālajiem griestu zīmējumiem. Muzejā regulāri notiek dažādi sarīkojumi, konferences, tautas lietišķās mākslas studiju un muzeja krājuma izstādes. Īpaši populāri ir lielie amatniecības gadatirgi, tiek  svinēti latviešu gadskārtu ieražu svētki.

Muzejā ikdienā var sastapt seno amatu meistarus un tautas tradīciju zinātājus. Arī apmeklētāji tiek aicināti iemēģināt roku senajos arodos. Viens no arodiem līdzās aušanai, pakavu kalšanai vai māla podu virpošanai ir sveču liešana. Otrais februāris ir Sveču diena, tāpēc stāsta turpinājumā pastāstīšu plašāk par šiem senajiem pagānu svētkiem. Sveču diena mūsu senčiem iezīmēja  Ziemas vidu, tā ir viena no Māras dienām - Ziemas Māra. To dēvē arī par Vēja dienu, Svecaini, Grabenīcu, Groninicu vai Govju dienu. Pateicoties šai dienai arī  februāri  visbiežāk dēvē par Sveču mēnesi, bet daudzviet arī par Puteņu mēnesi. Savulaik tie bija lieli un jautri svētki, tajos gardi mielojās ar miežu biezputru, cūkas gaļu, dzēra alu, meitas ēda sarkanas ogas. Jautrība un smiekli nodrošināja labklājību, auglību, veselību un labu ražu nākamajā gadā. Ziemas Mārai, vai Sveču dienai bija savas dziesmas, parašas un ticējumi.  Nozīmīgākā Sveču dienas nodarbe bija sveču liešana. Sveces lēja no aitu taukiem vai vaska. Mūsu senči ticēja, ka šajā dienā lietās sveces degs gaiši, taupīgi un nedūmos, protams, ja sveču lējējs būs jautrs un smaidīgs.  Bet, ja sveču lējējs būs dusmīgs, tad gan sveces degot sprakšķēs un dūmos. Uzskatīja, ka šajā laikā lietām svecēm piemīt īpašs spēks, tās sargā no vētras, krusas, zibens un pērkona. Sveču dienas ticējumi ir saistīti arī ar ražas un laika pareģošanu, gaidāmo pavasari un vasaru.

 Ja Sveču dienā snieg daudz sniega, tanī gadā būs daudz ogu un sēņu. 

 Ja laiks ir skaidrs un saulains, tad būs vēl daudz sniega, taču būs silts maijs un gaidāms labs ražas gads.