Stāstu Rakstu raidījumā šodien atcerēsimies 2000. gada maija mēnesi, 15. maiju, kad no rīta pamostoties Latvijas ziņu portālos, medijos dominēja tikai viena ziņa – Prāta Vētra Eirovīzijas dziesmu konkursā ieguvusi 3. vietu. Tikai pēc šī notikuma ļoti daudzi uzzināja, kas ir Eirovīzija, jo šis bija pirmais gads, kad šajā konkursā piedalījās arī Latvijas mākslinieki.

Prāta Vētras ģitārists Jānis Jubalts dalās atmiņās par piedzīvojumiem Eirovīzijas dziesmu konkursā pirms 18 gadiem. Jānis stāsta par to, kā ceļi aizveduši uz Zviedriju, piebilstot to, ka Eirovīzija bijis liels piedzīvojums, grupai nav bijusi ne mazākā nojausma, ko gaidīt no šī konkursa.

Jāsaka godīgi - mēs braucām uz tādu lielu, nezināmu festivālu. 2000. gadā mēs pat nevarējām iedomāties, ka šis festivāls, ko mēs vēlāk pazīstam kā Eirovīziju, ka tas ir televīzijas, īstenībā kompānijas festivāls, kur katru valsti pārstāv tā brīža muzikanti, kuri ir vai nu vinnēšu atlases, vai dažās valstīs ir tā, kad izvēlas kādu mūziķi, kas piedalās Eirovīzijā. Mums bija tāds gadījums, kad Mikrofona ieraksti mums piedāvāja. Rača kungs piedāvāja piedalīties šajā konkursā. Mēs braukājām uz tādu lielu, nezināmu notikumu, un, jāsaka godīgi, tā bija ļoti jautra nedēļa. Nedēļu, ko mēs pavadījām Zviedrijā, kur katru dienu notika mēģinājumi, bija prezentācijas dažādākajās vietās, un intervijas ļoti daudz. Mums bija ļoti jautri un interesanti. Varbūt tas arī ļoti labi bija mums, ka mēs nezinājām uz cik liela mēroga pasākumu mēs braucam. Tas mazināja to uztraukumu un stresu, bet beigu beigās tāpat, kad bija jāiet uz skatuves, tas uztraukums pielavījās.

No brīža, kad Latvijas valsts debitēja Eirovīzijas dziesmu konkursā, ir pagājuši 18 gadi. Turpinot raidījumu, Jānis Jubalts stāsta par Eirovīzijas būtību, par dziesmām un māksliniekiem laika ritējumā šo gadu laikā. Tāpat uzsver šī konkursa nozīmīgumu un vērtību mūziķu karjerā.

Eirovīzijas mērogs vienkārši aug plašumā un lielumā. To mēs redzam ne tikai no šova, bet arī no dziesmu kvalitātes, piemēram, šogad, ja konkrēti man jāsaka, šogad bija gads, kad ar prieku un tiešām lielu interesi klausījos. Dziesmas bija ļoti daudz - melodiskas, un tai pat laikā arī mūsdienīgas dziesmas. Protams, bija pa kādai dziesmai, kuras bija pēc Eirovīzijas formāta, kura, kā saka, vairāk jautrības un mazāk tā satura, bet pati Eirovīzija aug plašumā un lielumā. Citi saka, ka tas ir pārvērtēts, bet es tā negribētu tam piekrist, jo tās ir trīs minūtes katram māksliniekam no dažādām valstīm, kurus viņš var izmantot. Un pēc tam tālāk viņš var savādāk, kā saka, pievērsties ne tikai muzicēšanai, bet arī paveras daudz plašāki apvāršņi, kas notika arī mūsu gadījumā. Pēc Eirovīzijas mums pavērās gan Skandināvijas tirgus un, protams, ar dažādām sekmēm dažādās valstīs dziesma skanēja. Tā kā es to lielumu un nozīmīgumu tiešām novērtētu kā ļoti augstu.

Katrs pasākums aizrit arī ar kādu piedzīvojumu, ar uztraukumu, ar prieku, ar smiekliem, un te nu Jānim visvairāk atmiņā palikušas ballītes un laiskais noskaņojums, kamēr vienīgais, kurš visvairāk izjuta uztraukumu bija solists Renārs Kaupers.

Mums bija ļoti jautras cepurīšu ballītes brīvajā laikā. Vakaros mēs neko nedarījām, mēs klausījāmies mūziku un vienkārši visi ieradās cepurītēs. Vienkārši draiski izbaudījām to jauko nedēļa, kas tur bija. Man liekas, ka Renāram bija lielāks stress, jo, kā mēs zinām, Eirovīzijā muzikanti ļoti daudz ko marķē, dzīvajā dzied tikai balsis. Pārējais skan mīnusā, instrumenti ir ierakstīti. Mums bija tiešām tāda laiska un forša nedēļa Stokholmā.

2000. gads bija pirmā reize, kad Latvijas valsts debitēja Eirovīzijā. Pirmā reize un izcīnīta 3. vieta. Grupa to gaidījusi nebija, bet Jānis uzsver, kas bija iespējamā veiksmes atslēga gūtajiem panākumiem.

Tajā brīdī neko negaidījām. Zvaigznes kaut kā ļoti veiksmīgi salikās. Varbūt arī grupas faktors nostrādāja, jo pirmajā vietā bija brāļi Olseni, kuri laikam otro reizi jau piedalījās Eirovīzijā un tajā gadā arī vinnēja. Mēs kā grupa bijām mēs bijām trešajā vietā. Jāsaka, ka arvien mazāk paliek grupas Eirovīzijas konkursā, jo tas vairāk sanāk, kā vokālistu un dziesminieku konkurss, jo arī katru gadu dziedātāju ir arvien vairāk, grupu paliek mazāk. Tā ir arī tāda laika nodeva.