1918. gada 18. novembrī, Rīgā, pilsētas II teātra ēkā, šodien - Nacionālajā Teātrī, pusastoņos vakarā ar Tautas Padomes svinīgo sēdi tika nodibināta Latvijas Republika – mūsu valsts, kuras simtgadi gaidām nākamgad un tai veltīts šis raidījumu cikls.

Šodien, 99 gadus pēc šī notikuma, dažās nākamajās minūtēs mēģināsim uzburt to ainu, kāda bija pasaulē laikā, kad Latvijas Republikas dibinātāji, kopā – 38 cilvēki no astoņām (dažos avotos – deviņām) latviešu partijām, tostarp viena dāma, sanāca kopā radīt savu valsti.

Pasaule tai laikā juka un bruka. Rietumos beidzās I pasaules karš (tiesa, tolaik to sauca vienkārši par Lielo Karu vai Nāciju karu). Novembra sākumā Vācijā notika dumpis un kanclera postenī nonāca sociāldemokrāts, kas Vāciju pasludināja par republiku. Ķeizars atkāpās. Tika izveidota valdība, kas tūlīt pat vienojās ar atlikušo vācu armiju nepieļaut boļševiku revolūciju Vācijā.

Gadu pirms Lāčplēša dienas notikumiem Rīgā, 1918. gada 11. novembrī agri no rīta tika noslēgts Kompjeņas pamiers. Vācija beidza karot. Pamieru, faktiski - padošanos parakstīja vagonā, mežā, netālu no stacijas, apmēram 80 km no Parīzes uz Beļģijas pusi, vienā no leģendārajiem Agatas Kristi aprakstītā „Austrumu ekspreša” vilciena vagoniem.

Rietumos Antantes pretinieki ir sakauti - Vācija sabrukusi, Osmaņu impērija kapitulējusi jau 30. oktobrī, 3. novembrī karu noslēdza arī sagrautā Austroungārija. Lielais Karš Eiropā bija beidzies.

Karadarbības beigas Rietumos bija būtisks pamudinājums neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanai. Bez tā nebija iedomājams tā laika Rietumu puses uzvarētājvalstu, galvenokārt Anglijas, atbalsts jaunajai Latvijas Republikai. Jau 1918. gada 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs paziņoja, ka angļu valdība atzīst Latvijas neatkarību.

Blakus, austrumos, Krievijā, plosās Pilsoņu karš. Viceadmirālis Aleksandrs Kolčaks 17. novembrī Omskā (dažos avotos apvērums reģistrēts 18.11.1918.) pasludina sevi par baltgvardu pavēlnieku un pilsoņu kara galvenā fronte Krievijā nākamos divus gadus ir Austrumos.

Pasaulē plosījās spāņu gripa – nosaukta tā tāpēc, ka Spānija nepiedalījās pasaules karā, tur nebija cenzūras un spāņu mediji varēja par to rakstīt. Nomira desmiti miljonu, vairāk, nekā gāja bojā karā, un saslima vairāk kā pusmiljards. Arī Latvija ir gripas skarto zemju lokā. Vēl Latvijā ir tīfs, difterija un bakas. Valstī nebija ne darba, ne ko ēst.

Latvijā atgriežas Vācijas karagūstekņi. Bēgļu vilcienos Latvijā atgriežas bijušo Rīgas fabriku strādnieki. Cilvēkiem ir bail no naudas maiņas – tolaik apgrozībā bija vācu markas (ostmarkas), Krievijas impērijas rubļi un Krievijas valsts domes rubļi, arī Latvijas pilsētu izlaistās parādzīmes un aizņēmuma kuponi.

Kā pasaule izskatījās tiem latviešu politiķiem, kas aukstajā un nemīlīgajā 18. novembra vakarā pulcējās teātrī? Vai viņi zināja visu to, ko tagad viegli noskaidrot vēstures grāmatās? Vai to zināja iepriekšējā dienā latviešu partiju nodibinātās Tautas Padomes priekšsēdētāja vietnieks Gustavs Zemgals, kas vadīja svinīgo sēdi?

Iespējams, viņi nezināja visu. Iespējams, ne pilnīgi skaidri. Jukas bija pamatīgas. Gada sākumā, martā, pat tā kā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas septembrī mēģināja pārtapt par Baltijas hercogisti. Latvijā darbojās gan nacionālpatriotiskie spēki, gan boļševiki, gan provācisie spēki.

Igauņi un lietuvieši savu neatkarību bija pasludinājuši jau gada sākumā, izmantojot Krievijas izstāšanos no kara un Brestas miera līguma nosacījumus, kas Latviju vispār sarāva gabalos – Kurzeme tā kā „neatkarīga”, Latgale Krievijā, Vidzeme Vācijā.

Bet cita laika, citas Latvijas un citu apstākļu nebija. Un viņi dibināja valsti un dziedāja „Dievs, svētī Latviju.”

Ej nu sazini, fa mažorā kā Viesturdāza piemineklī atliets vai la bemol mažorā, kā nu esot pirmie pieraksti, ar kādu basa noti otrās daļas atkārtojumā… ja vien dziedāja daudzbalsīgi.

Bet dziedāja un runāja par to, kā augt jaunajai valstij. Boļševiku iebrukums, Brīvības cīņas, Lāčplēša diena, kuģis „Saratov” un daudz kas cits vēl bija priekšā. Bet sava valsts, Latvija, mums jau bija.