Nezinu, kāda šajā nedēļā ir Tava vīzija – eirovīzija vai hokejvīzija, bet – kas neseko  pasaules čempionātam hokejā, tas nedzīvo Lavijā. Latvija un hokejs tie, gribam vai nē, ir kļuvuši par sinonīmiem. Un īpaši jau pirmo panākumu kontekstā. Komentāru straume par 81. pasaules čempionātu ir tāda, ka grūti ko būtisku piebilst.

Bobs Hartlijs nācis ar jaunu hokeja filozofiju, citādu dzīves uztveri, atšķirīgu spēlētāju un hokejistu attieksmes koncepciju, nemaz jau nerunājot par izteikti sportiskām finesēm, īpaši taktikas, disciplīnas un pašatdeves jomā, kā rezultātā Ķelnē spēlē nevis Latvijas izlase, kādu to esam raduši skatīt, bet cita Latvijas izlase, kurai jaunās federācijas  uzdevums, ietikt astoņniekā, neliekas nekāds tālais, nepiepildāmais sapnis.

Šajā komentārā gribu vien atgādināt veco prātulu, ka ābols krīt no ābeles un nevis otrādi. Tālab nebūs lieki atsaukt atmiņā mūsu hokeja senās, neaizmirstamās tradīcijas, kurās sakņojas arī valstsvienības starti pasaules meistarsacīkstēs.Un šie pirmsākumi meklējami jau pirmskara gados, kad Latvija bija 10.pasaules čempionātos Prāgā 1933. un 1938. gadā, kā arī 1939. gadā Šveicē, savukārt 1935. gadā ierindojās 13. pozicijā.

Pēc neatkarības atjaunošanas pasaules čempionāta atlases turnīrā 1992. gadā Latvija ieguva tiesības spēlēt pasaules čempionāta C grupā, tad nāca B grupa (tagad pirmā divīzija), kur trešajā mēģinājumā izdevās izcīnīt pirmo vietu un tiesības 1997. gadā spēlēt elites – A grupā. Togad čempionāts notika Somijā un Latvija savā debijas gadā pārsteidza visu hokeja pasauli, ierindojoties augstajā 7. vietā. Neizšķirti tika nospēlēts ar Kanādu  - 3:3 un Zviedriju -1:1, bet Vāciju mūsējie apspēlēja fantastiski, svinot uzvaru ar 8:0.

Kad šo spēli komentēju Turku ledus hallē, man blakus kabīnē strādāja 2 vācu reportieri. Tie bija jauni, augstprātīgi puiši. Ja pirms spēles skaļi sprēgāja asprātības, tad pirmajā pārtraukumā jaunie kolēģi bija kļuvuši  manāmi piezemētāki, otrajā pagalam sadrūma. Kad spēle beidzās, mani amata brāļi nozuda kā sniegs pavasara saulē, pat sveiki nepasakot…

No tā brīža pagājuši divi gadu desmiti un šo laiku, esot elitē, četrkārt izdevies ietikt astoņniekā, nācies arī balansēt uz izkrišanas robežas, taču šī sezona solās būt īpaša. Nevienu čempionātu līdz šim nav izdevies sākt ar vairākām uzvarām, bet, kā mēdz teikt, sākums labs, viss labs, un kāpēc lai nepasapņotu par medaļām…

Protams, paturot prātā, ka līdz šim tīkami maz vārtu esam zaudējuši, bet  visai maz, spēlējot ar nosacīti vājākiem pretiniekiem, arī iemetuši. Turpmākajās cīņās ar 2 vai 3 ripām var izrādīties par maz…Bet ko tur gausties!

Šovakar Ķelnē spēle ar Zviedriju, tad ASV, Krievija un 16. maijā principiāla cīņa ar mājiniekiem - vāciešiem. Pēc tam, tad jau manīs! 81. pasaules čempionāts noslēgsies 21. maijā.