Tad, kad mēs runājam par latviskumu, mēs bieži vien runājam par valodu, tautu, kultūru, valsti, karogu un citām lielām lietām, kas ir pareizi. Tomēr reizēm mēs aizmirstam to, ka latviskums ir arī zināšanās, kas nepieciešamas ikdienā – rēķināšanas prasmēs vai – pavārgrāmatās, piemēram.

Jūs teiksiet – nieki! Rēķināt prot visi, īpaši naudu, un pavārgrāmatas ir bijušas un būs. Tomēr man jāsaka – tā nav bijis vienmēr. Latviskums ir īpašību kopums, kas mums, šeit dzīvojošai tautai ir tas raksturīgais, kas mūs atšķir no citām tautām. Latviskuma, latviskas identitātes veidošanās nav notikusi vienas dienas, viena gada, pat vienas desmitgades laikā. Ikdienas, sadzīves lietas, kuras ir latviskas – kaut vai pavārgrāmata, nav radušās nez no kurienes.

Kāpēc šis „stāstu raksts” piemin pavārgrāmatu? Tālab, ka tas veltīts vīram, kurš izdeva pirmo pavārgrāmatu latviešu valodā, arī pirmo latviešu rēķināšanas grāmatu, latviešu gramatiku, gandrīz desmit gadus izdeva Vidzemes kalendāru un citas vērtīgas un vajadzīgas grāmatas.

Šī kunga vārds ir Kristofs Harders – viņš latviešu grāmatniecības kopainā tiek retāk piesaukts, nekā, piemēram, Mollīns vai Stefenhāgens, taču viņa devums ir ne mazāk nozīmīgs.

Harders, vācu mācītājs, Kēnigsbergas universitātes absolvents, strādājis gan par mājskolotāju, gan mācītāju, gan, kā jau tajos laikos ierasts, bijis gan filologs, gan rakstnieks, gan matemātiķis, gan – grāmatizdevējs. No viņa iespiestajām divdesmit divām grāmatām deviņpadsmit bija latviešu valodā. Un deviņpadsmit, pārsvarā – praktiskas, grāmatas latviski tolaik ir ļoti nozīmīgs devums.

Mēs runājam par aptuveni 220 gadus senu pagātni, kad grāmata bija gan dārgums, gan retums. Apgaismības laika Eiropā vēstures statistika uzrāda piecpadsmit jaunas grāmatas gadā uz vienu miljonu iedzīvotāju. Šodien, par spīti visa digitalizācijai, tas skaitlis ir tūkstošos. Tāpēc pirmā pavārgrāmata latviski – tas toreiz bija ievērojami. Pavārgrāmata, kā raksta Andris Vilks, Nacionālās bibliotēkas direktors, ir diezgan branga pat mūsdienām – 334 lapaspuses.

Mazliet dīvaini, bet varbūt ļoti latviski, ir tas, ka pieprasījums, acīmredzot, bija pietiekami liels, jo nākamā latviešu valodā publicētā pavārgrāmata lasītājam – visticamāk, muižas pavāram – nākusi klajā jau nākamajā gadā pie jau pieminētā Stefenhāgena.

Šodien, latviešu pirmās pavārgrāmatas izdevēja Kristofa Hardera 270 dzimšanas dienā, stāstu rakstu noslēgsim ar recepti tā laika zupai, kuru dažādās tautās sauc dažādi – par karalienes zupu, par balto zupu, bet Hardera grāmatā – par „Zupe a la Reine”. Zupas, starp citu, tolaik ēda smalkie ļaudis, zemniekiem pietika ar sautējumu.

„Katlā iemet kādas pētersilju un burkānu saknes, kas krustiski ir pāršķeltas: tad uzlej it labu un spēcīgu gaļas zupi un vāri to, kamēr tā maize savirusi, un tā zupe drusciņ tumīga paliek: tad sagrūdi tās mandeles it smalki kā vienu mīklu: ņemi arī drusciņ voi teļa voi cāļu cepeta klāt, un kādu pāri cieti novārītu olu dzeltenumu, ko sakapā un saberzē, kamēr arī paliek kā viena mīkla: to visu iemeti tai zupē un samaisi labi. Kad jau mandeles klāt, tad lai šī zupe vairs ne verd; jo kad nu vēl dabū virt, tad tā saiet kopā un paliek nejauka: bet lai tāpat vien stāv pret uguni, ka allaž karsta paliek.”

Muzikāli gastronomisko ceļojumu turpina latviešu kino izskanējusī gardēžu himna no „vella kalpiem”- ar to laika mašīna aizved mūs pagātnē vēl par 170 gadiem no Kristofa Hardera pavārgrāmatas iznākšanas laika, bet ēst jau ir vajadzējis visos laikos, vai ne?