Šķiet, ka neviens Latvijas vēstures datums nav raisījis tik daudz asu diskusiju kā 16. marts – diena, ko trimdas latviešu organizācija „Daugavas vanagi” 1952. gadā izvēlējās par leģionāru piemiņas dienu, atceroties 1944. gada notikumus, kad abas latviešu leģiona divīzijas – 15. un 19. pirmo un vienīgo reizi Austrumu frontē cīnījās kopā.

Ir jāsaprot, ka šī nav svētku diena vai leģiona „dzimšanas diena”, par kādu tiek uzskatīts 1943. gada 10. februāris, kad Hitlers parakstīja pavēli par latviešu brīvprātīgo leģiona izveidi, tā apejot Hāgas konvenciju, kas aizliedza iesaukt armijā okupēto teritoriju iedzīvotājus.

Šobrīd vēsturnieki uzskata, ka vācu militārajos dienestos tika iesaukti vairāk nekā 110 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, no tiem brīvprātīgie esot bijuši ap 15 līdz 20 procentiem. Tātad vairums vācu militārajā dienestā nonāca piespiedu kārtā un pēdējā – 1944. gada totālajā mobilizācijā tika iesaukti pat 17 gadus veci puiši, bet par izvairīšanos no leģiona tika piespriests nāvessods.

Katram no šiem puišiem un vīriem bija savs kauju un, ja paveicās, arī tālākās dzīves ceļš, tomēr šai reizē es piedāvāju uzzināt ko vairāk par viņus vienojošo – un tās bija viņu dziedātās dziesmas, par kurām mums pastāstīs vīru kopas VILKI vecākais dalībnieks Andris Balcers, kura vāktās leģionāru dziesmas ir iemūžinātas vairākos VILKU albumos:

VILKU pirmsākumi ir meklējami 1980. gadā ar Jukuma Vācieša vārdā nosaukto Engures folkloras kopu, ko vadīja Māris Ošs – tajā laikā mēs dziedājām tikai latviešu strēlnieku dziesmas. Tas bija Brežņeva stagnācijas laiks, kad vārds „Latvija” bez PSR nebija vēlams, tāpēc notika vajāšanas – līdz pat vadītāja apcietināšanai…

1988. gadā, kad sākās Atmoda, mēs – nu jau ar nosaukumu LIEPAVOTS, sākām dziedāt arī latviešu leģionāru dziesmas, kuras ieguvām gan no ārzemju radu atsūtītajām skaņuplatēm, gan satiekoties ar pašiem leģionāriem, kuri dalījās ar atmiņām un iedziedāja dziesmas.

Tāpat kā latviešu strēlnieku dziesmas, arī leģionāru dziesmas var iedalīt vairākās grupās – ir tās, kuras bija sacerējuši paši leģionāri, lokalizējot kādu melodiju ar saviem aktuāliem vārdiem, tās dziedāja frontē un – kuram nepaveicās – arī kara hospitālī vai lazaretē.

Bija arī koru repertuārs, ko sacerēja profesionāli komponisti ar dzejnieku dzeju – te var minēt dzejnieku Andreju Eglīti, kas bija 19. divīzijas kara ziņotājs Kurzemes frontē, arī Uldi Ģērmani, vēlāko trimdas vēsturnieku.

Par ko leģionāri domāja? To dziesmās var dzirdēt – tur nav neviena vārda par svešu ideoloģiju vai kultūru, tā vietā tiek dziedāts par Latviju un latviešiem, par tautas nākotni – un daudzās dziesmās arī par meitenēm, par mīlestību.

Latviešu karavīri nebija no tautas atrauti, viņi bija tautas labākā un aktīvākā daļa, mums viņi ir jāciena un tāpēc vīru kopa VILKI vienmēr ir gājuši un arī ies un godinās latviešu leģionārus.

Mēs nelokāmies – tie ir mūsu karavīri un mēs esam viņu mantinieki!

Tas bija Andris Balcers no vīru kopas VILKI un šīs sarunas noslēgumā lai skan 19.latviešu leģionāru divīzijas neoficiālā himna, ko daudzi zina pēc nezināma autora sacerētiem vārdiem „Zem mūsu kājām lielceļš balts”.

Šī dziesma rodama VILKU pagaidām pēdējā albumā „Cīņai sveiks”, kurā dažādos laikos tapušas latviešu karavīru dziesmas VILKI izpilda kopā ar citiem mūziķiem un šai dziesmā mēs dzirdēsim rokdziedātāja Jāņa Bukuma vareno vokālu.

Kā pastāstīja pats Jānis, abi viņa vectēvi – Nikolajs Bukums un Boļeslavs Skrebs, savulaik ir bijuši iesaukti leģionā, Boļeslavs pēc kara izgājis filtrācijas nometni, savukārt Nikolajs 1944. gadā kritis – tāpat kā manas vecmāmiņas brālis un daudzi citi latviešu puiši, kuru likteņus salauza Latvijai naidīgo lielvaru cīņas un te es varu tikai atkārtot Andra Balcera teikto – „mēs esam viņu mantinieki”, tāpēc mīlēsim un sargāsim mūsu Latviju!