Gleznotāja, grafiķa, mākslas kritiķa un arī latviešu nacionālās profesionālās mākslas pamatlicēja - Jaņa Rozentāla (1866 -1917) - dzīves ceļš nebūt nav bijis viegls, bet ar neatlaidību un smagu darbu, viņam ir izdevies izcīnīt savu vietu zem saules un arī mākslas pasaulē.

Jaunības gadus Rozentāls pavadījis Saldus pusē, bet nabadzības dēļ bija spiests pārtraukt mācības un doties peļņas iespējās uz Rīgu. Tur kalēja klaušinieka dēls strādājis par sulaini, kā arī veicis citus maizes darbus, bet vakaros cītīgi apmeklējis Rīgas daiļamatniecības skolu.

Lielais dzīves pavērsiens notika pēc tam, kad viens no Rozentāla zīmējumiem tika nosūtīts uz izstādi, kurā viņš ieguva sudraba medaļu, kas pavēra iespējas studēt Pēterpils jeb Pēterburgas Mākslas akadēmijā.

Tā gleznotājs 1888. gada rudenī uzsāk studijas žanra glezniecības klasē pie Konstantīna Makovska (1839 -1915), bet pēc sešiem gadiem Rozentāls pabeidz akadēmiju, radot savu visslavenāko darbu, kas bija arī viņa diplomdarbs - gleznu „Pēc Dievkalpojuma” (otrs nosaukums „No baznīcas” 1884). Tā iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā, kā izcils latviešu kultūras vērtību kopumu atspoguļojošs darbs, kurā parādītās latviešu tautas etnogrāfiskās iezīmes 19. gadsimta 90. gados.

Gleznā Rozentāls atspoguļojis savu dzimto pusi – Saldus baznīcu pēc dievkalpojuma, kad cilvēku straumes plūst lejup pa dievnama trepēm uz pagalma pusi. Darba priekšplānā mākslinieks izvirzījis nabadzīgos zemniekus. Starp viņiem bija arī Rozentāla tēvs un māte, kā arī nabadze vecmāmiņa, kuras mazmeitiņa izstieptām rokām lūdz dāvanas. Tāpat gleznā redzams klasisks tā laika Kurzemes bajārs jeb bagātais Putru saimnieks, kura tēlu mākslinieks ir atkārtoti izmantojis arī citos darbos, kā gleznā „No kapsētas” un „Krogā”.

Rozentālam īsti nav „tīru ainavu” un tajās gandrīz vienmēr ir cilvēki. Viņš pats arī uzsvēris, ka tieši cilvēki ir mākslas darba vērtīgākais saturs. Tomēr tajā laikā darbi ar ainavām vai cilvēku masu skatiem nebija iecienīti un arī pārdošanai tie maz derēja, tādējādi naudu iztikai un studijām, galvenokārt, pelnījies ar portretu gleznošanu.

Lai gan Rozentāla diplomdarbs „Pēc Dievkalpojuma” tika augsti novērtēts Pēterburgas Mākslas akadēmijā un izpelnījās ievērību Latvijā, lielu lomu viņa karjeras izaugsme nospēlēja pievienošanās studiju gados Pēterburgā latviešu mākslinieku pulciņam „Rūķis”. Tas izveidots 1891.gadā un tajā darbojās gleznotāji, grafiķi, tēlnieki, lietišķās mākslas pārstāvji un mūziķi ar mērķi sagatavot patriotiski noskaņotus, modernus un profesionālus latviešu māksliniekus. Tieši šī ciešā sadraudzība ar māksliniekiem kā Vilhelmu Purvīti un Johanu Valteru, kā arī viņa nerimstošais jaunības spars, palīdzēja Rozentālam bruģēt ceļu pretī izstādēm Rīgā, Maskavā, Zviedrijā un citviet pasaulē, tuvinot viņu slavas virsotnei.

Latvijas muzejos pieejami ap 150 Rozentāla gleznām un ap viņa 100 zīmētām grafikām. Viņa novadnieki dzimtajā pusē Saldū vēl aizvien atrod kādus Rozentāla daiļrades darbus, kas apklāti ar putekļiem gulējuši bēniņos.

Par godu latviešu glezniecības klasiķa Jaņa Rozentāla apaļajai 150 gadu jubilejai pagājušajā gadā vairāki mūziķi apvienojās radio Naba projektā, kura laikā radīja skaņdarbus par kādu no viņa darbiem. Par mākslinieka slavenāko darbu neviens neuzdrošinājās veidot, bet piedāvāju noklausīties tautas mūzikas grupas "Auļi" radīto instrumentālo skaņdarbu par gleznu „Bārenīte”.