Par Latgales sirdi dēvētā Rēzekne šodien nav iedomājama bez „Latgales Māras” jeb pieminekļa „Vienoti Latvijai”. Pirmā iecere celt pieminekli Latgales atbrīvošanai un Latvijas apvienošanai izskanēja jau 1930.gadā, pēc četriem gadiem tika nodibināta īpaša pieminekļa komiteja un par labāko pieminekļa projektu tolaik atzina Mākslas akadēmijas studenta Leona Tomašicka darbu "Māras Zeme". Tomēr pieminekli „Vienoti Latvijai” atklāja tikai 1939.gadā un līdz tam netrūka ne politisku strīdu, ne sabiedrisku pārpratumu.   Pieminekli veidoja tēlnieks Kārlis Jansons un, ja pavēro tā laika fotogrāfijas, Leona Tomašicka darbs „Māras zeme” un piemineklis „Vienoti Latvijai” atšķiras. Diemžēl pieminekļa mūžs nebija garš. Jau pēc gada komunisti pieminekli nogāza, to izdevās atjaunot pēc dažiem gadiem, tomēr padomju vara 1950.gadā pieminekli pilnībā iznīcināja. Atdzimšanu Latgales Māra piedzīvoja tikai kopā ar Latvijas atdzimšanu un pieminekli veidoja Kārļa Jansona dēls - Andrejs Jansons. Tā kā pirmā pieminekļa liktenis nav zināms, atskaites punktu nebija daudz. Par šodien Rēzeknē redzamās Māras veidošanas procesu atmiņās var dalīties pirmā pieminekļa veidotāja mazdēls un tēlnieku dzimtas turpinātājs Matiass Jansons.

Vienīgais atskaites punkts bija „apmēram”, skatoties pēc dažām fotogrāfijām darbnīcā. Tā kā darbnīca ir 6,5m augsta, tad skatoties pēc tām fotogrāfijām, apmēram varēja izdomāt cik tad viņa liela bija. Protams, tēvs ielika savu radošo mācēšanu, lai izveidotu principā jaunu darbu.

Tā romantiskā lieta ir tāda, ka liekas māksliniekam iedod bronza kluci un viņš izkaļ bronzā pieminekli, bet tas tā nav. No sākuma tas tiek veidots mālā un, lai māls nesagāztos, viņš visu laiku jāmitrina. Ja Latgales Mārai roku katru dienu lej ar ūdeni un notin ar lupatām, tad, kādu rītu atnākot, tā roka nebūs pret debesīm, bet viņa būs pret zemi. Tāpēc, lai  to milzīgo masu noturētu, tur iekšā notiek metināšanas darbi, koka darbi un tikai tad sāk likt virsū mālus.

Ļoti liels prieks un laime liela, ka mums tā darbnīca ir 6,5m augsta, jo tur to skulptūru var izveidot. Principā tēlnieku darbnīcas, kurās varētu veidot šāda izmēra darbus, kas ir specifiski tēlniecībai, tikai tēlnieku Jansonu mājās „Siļķes”. Diemžēl citu lielo tēlnieku darbnīcas ir aizgājušas vai nu lielā zudībā vai ļoti lielā privātīpašumā – pārtaisa vai pārbūvē.

Tēlnieku darbnīcā „Siļķes” joprojām top jauni darbi, jo vectēva un tēva iesākto turpina Matiass Jansons, bet pirms 25 gadiem Latgales Māra tapa Matiasa acu priekšā un iespaidu bijis daudz un neaizmirstami.

Pie Latgales Māras es pats personīgi esmu piedalījies tikai kā melnā darba veicējs, tāds māla padevējs vai armatūras atnesējs. Piedalījos arī braukšanā pakaļ pēc Māras – skulptūra tika lieta Tallinā. Skaidrs, ka tas viss tiek liets pa daļām, arī Latgales Māra ir vairāku daļu metinājums kopā. Mēs iebraucām tādā vēlā novakarē, saule jau rietēja jūras pusē. Ar skatu pret sauli stāv Latgales Māra, tikai siluetu var redzēt… Tāds ļoti aizraujošs, visu mūžu nevar aizmirst tādu skatu!

Atklāšanā Rēzeknē bija milzīgs skaits to, kas vēlējās būt klāt tajā mirkli, jo piemineklī uz postamenta ir rakstīts „Vienoti Latvijai”. To nevajadzētu aizmirst. Tas nav Vienoti Latgalei, tā nav tikai Latgales Māra. Tas ir Latvijas, kā vienota veseluma kopā pastāvēšanas piemineklis. Tādiem asiem, varbūt karstākiem prātiem, šajās dienās samusināmiem prātiem, tas būtu Latgalē jāņem vērā, ka Latgale ir kopā ar Kurzemi, Vidzemi, Zemgali, Sēliju, tas viss ir nedalāms.

Jau šajā svētdienā, 13. augustā atjaunotajam Latgales Māras piemineklim apritēs 25. gadskārta un interesanti, ka tam ir sava paliekoša ne tikai Rēzeknē, vēstures lappusēs un ļaužu atmiņās, bet no šī gada pavasara arī  dziesmā, ko ieskaņojis dziesminieks Egons Pičners.  Klausāmies dziesmu „Latgales Mārai”.