Tas bija neparasti. Reizē ar rokā paņemamu brīvības sajūtu, bija kaut kur dziļi sevī, gandrīz vai pret paša gribu, radusies neticība - nu, tā nevar būt! 1988. gada decembra vidū, arī manās rokās nonāca avīze – tāda, kā pēc tā laika priekšstatiem avīze nemaz nevarēja būt.

Tā bija „Atmoda”.

Kad 1988. gadā izveidojās Latvijas Tautas fronte, tās valde nolēma izdot laikrakstu, taču jauna laikraksta izdošanai bija vajadzīga atļauja no Maskavas. Latvijā atļāva reģistrēt izdevumu kā „informatīvo biļetenu”. Par redaktori avīzei kļuva Elita Veidemane. Viņa uzdrīkstējās, un te ir viņas teiktais, ko glabā sabiedrisko mediju arhīvi:

„Es domāju, ka „Atmodai” ir milzīga loma neatkarības atgūšanā, jo avīze ir tas, kā dzīvs organisms vienkārši mudina cilvēkus, pastumj, iedrošina, atbrīvo…”

Atmodas pirmais numurs iznāca 16. decembrī – šodien, pirms 29 gadiem. „Atmodā” bija stāsti par cilvēkiem, ārzemju reportāžas, politikā notiekošais, ar šīm publikācijām bieži vien tika „atsēdināti” augstos krēslos esošie padomju ideologi un politiķi. „Atmoda” ieguva aizvien lielāku atpazīstamību lasītāju vidū – pateicoties visu žurnālistu un redaktores drosmei nosaukt lietas īstajos vārdos. Mērķis bija viens - lai cilvēki Latvijā izprot patieso situāciju. Nepagāja ilgs laiks, kad „Atmoda” guva milzīgu popularitāti un kļuva par pilntiesīgu avīzi.

Mūsdienās avīzes numuru izdod apmēram 25 000 – 30 000 eksemplāros, bet „Atmodas” tirāža sasniedza 200-250 tūkstošu eksemplāru. Raksti un reportāžas bija pietiekami iespaidīgas, lai katru numuru cilvēki gaidītu ar nepacietību.

Lai saprastu „Atmodas” lomu šodien, jāsaprot tā laika mediju vide.

Interneta nebija. Faktiski – ne Latvijā, ne vispār. Vārdkopa „sociālais tīkls” tolaik labākajā gadījumā nozīmēja cilvēka draugu un paziņu loku.

Radio vēl bija viena programma latviešu valodā, kur krieviski teikto bieži vien netulkoja, un vēl visas padomijas galvenais propagandas radio ar nosaukumu: „Bāka” (Majak), un vēl epizodiski raidījumi UIV diapazonā. Un „Amerikas Balss” un „Brīvā Eiropa”.

LTV pēc PSRS Centrālas televīzijas parauga tika izveidots raidījums ‘Labvakar’.

Bija rokopera „Lāčplēsis”, Mežaparka manifestācijas un Tautas frontes dibināšana un daudzi citi būtiski notikumi. „Atmoda” bija kā atdzimšanas gada, 1988. gada noslēgums - vispirms kā Tautas frontes materiāli, tad avīze, kuras trūka tik ļoti, ka to izlika Nacionālās Bibliotēkas logos (toreiz vēl Krišjāņa Barona un Kirova (tagad - Elizabetes) ielu stūrī. Un tur arī lasīja.

Sameklēju sen noglabāto pirmo eksemplāru. Par 15 kapeikām pirmajā lapā Leonīda Breikša dzejolis „Lūgšana” un tik daudz brīvības alku – un ne tikai dziļi starp rindiņā, kā tajā laikā bija ierasts. Droši vien manai paaudzei tās tagad ir atmiņas, bet tad kad kāds par to runās nākotnē, tad nebūs iespējams noliegt acīmredzamo: "Atmoda" ir fenomens, ko nav atkārtojis un nekad neatkārtos neviens Latvijas preses izdevums. Tā ir mediju brīvības pirmā bezdelīga, kuras atnestais brīvības pavasaris turpinās vēl šodien.