10. augustā ir Labrenča diena, to  bieži sauc senajā vārdā par Uguns dienu,  arī par Guns dienu, Uguņdienu vai  Uguns svētkiem. Līdzās visizplatītākajam dienas nosaukumam - Labrenča dienai, dažādos novados to dēvē arī par Lāranci, Lārenci, Laurenčiem, Svētā Laura dienu vai Brenci. Lai arī nosaukumi ir dažādi, dienas nozīme ir viena -  tā bija uguns godināšanas un uguns atpūtas diena, lai gan uguni – skalus un sveces, nededzināja jau kopš Pavasara Māras dienas. Visu  centās padarīt vēl dienas gaismā. Kā dievība Labrencis, ir uguns aizstāvis un sargātājs, bet, ja uguni netur godā, var kļūt arī par postītāju. Lai pasargātu ēkas un saimi  no ugunsgrēka, Labrenča   dienā sniedza ziedojumu ugunij. Pirmo riju kuļot, vispirms ugunī iemeta sauju graudu. Kāva āzi, aunu vai retāk aitu, asinis – kā ziedojumu,  iešļakstīja ugunī. Ugunī iemeta arī maizes riku vai plāceņa gabalu.

Labrenčam āzi kāvu

Deviņiem cekuliem;

Labrenc’s man rijiņā

Uguntiņas glaudējiņš.

Šajā laikā augšanas procesi dabā pamazām samazinās. Uzskatīja, ka Labrencī apartā tīrumā  zāle vairs  neataug un nezāles iznīkst.  Senie latvieši cirta līdumus, jo ticēja, ka Uguns dienā  koku saknes it kā sadeg un nedod atvases. Šī diena bija kā sākuma punkts labības kulšanai un   rudens sējas darbiem. Sāka rakt kartupeļus, novākt sīpolus, lai pēc Labrenča dienas tie "neielīstu atpakaļ zemē", plūkt linus, cirpt aitas, kā arī  ēst ābolus, jo uzskatīja, ka tieši šajā laikā tiem parādās īstā garša.

Galvenais rituāla ēdiens, ar ko cienāja darba darītājus, bija zupa ar āža vai aitas gaļu, kāpostu lapām, burkāniem, zirņiem un kartupeļiem. Tā kā uguni kurt nedrīkstēja, ēdienu šajā dienā vārīja vai nu ārpus mājas, vai tikai pēc saulrieta. Svētku  mielasta galdā lika jaunās ražas rudzu maizi, kuru pirmo reizi nobaudīja jau Jēkabdienā.

Lai izvairītos no uguns nelaimēm, parasti šajā dienā cerēja uz lietu. Lietus Labrencī bija laba zīme, jo solīja auglīgu rudeni. Savukārt sausa Uguns diena  paredzēja  pērkona  ugunsgrēkus. Salna Labrencī solīja agru rudeni, bet ja nedēļa pirms un pēc Labrenča pagāja bez salnām, tad arī rudens būs vēls un silts.

Pēc Labrenča dienas saule jau  krietni bija pavirzījusies uz tumšo ziemas pusi un vairs nebija spēkā aizliegums  dedzināt uguni – rijā varēja sākties kulšana uguns gaismā un dziesmota vakarēšana istabās. Sievas un meitas ķērās pie adīšanas, vērpšanas un šūšanas, vīri — pie auklu vīšanas un pastalu darināšanas. Šajā laikā notika Labrenča tirgi, kur zemnieki pārdeva jauno tīrumā un kūtī izaudzēto, parasti tirgojās ar āžiem.  Bieži vien tieši tirgū saskatījās jaunie ļaudis un  notika derības.