10. augustā ir Labrenča diena, to bieži sauc senajā vārdā par Uguns dienu, arī par Guns dienu, Uguņdienu vai Uguns svētkiem. Līdzās visizplatītākajam dienas nosaukumam - Labrenča dienai, dažādos novados to dēvē arī par Lāranci, Lārenci, Laurenčiem, Svētā Laura dienu vai Brenci. Lai arī nosaukumi ir dažādi, dienas nozīme ir viena - tā bija uguns godināšanas un uguns atpūtas diena, lai gan uguni – skalus un sveces, nededzināja jau kopš Pavasara Māras dienas. Visu centās padarīt vēl dienas gaismā. Kā dievība Labrencis, ir uguns aizstāvis un sargātājs, bet, ja uguni netur godā, var kļūt arī par postītāju. Lai pasargātu ēkas un saimi no ugunsgrēka, Labrenča dienā sniedza ziedojumu ugunij. Pirmo riju kuļot, vispirms ugunī iemeta sauju graudu. Kāva āzi, aunu vai retāk aitu, asinis – kā ziedojumu, iešļakstīja ugunī. Ugunī iemeta arī maizes riku vai plāceņa gabalu.
Labrenčam āzi kāvu
Deviņiem cekuliem;
Labrenc’s man rijiņā
Uguntiņas glaudējiņš.
Šajā laikā augšanas procesi dabā pamazām samazinās. Uzskatīja, ka Labrencī apartā tīrumā zāle vairs neataug un nezāles iznīkst. Senie latvieši cirta līdumus, jo ticēja, ka Uguns dienā koku saknes it kā sadeg un nedod atvases. Šī diena bija kā sākuma punkts labības kulšanai un rudens sējas darbiem. Sāka rakt kartupeļus, novākt sīpolus, lai pēc Labrenča dienas tie "neielīstu atpakaļ zemē", plūkt linus, cirpt aitas, kā arī ēst ābolus, jo uzskatīja, ka tieši šajā laikā tiem parādās īstā garša.
Galvenais rituāla ēdiens, ar ko cienāja darba darītājus, bija zupa ar āža vai aitas gaļu, kāpostu lapām, burkāniem, zirņiem un kartupeļiem. Tā kā uguni kurt nedrīkstēja, ēdienu šajā dienā vārīja vai nu ārpus mājas, vai tikai pēc saulrieta. Svētku mielasta galdā lika jaunās ražas rudzu maizi, kuru pirmo reizi nobaudīja jau Jēkabdienā.
Lai izvairītos no uguns nelaimēm, parasti šajā dienā cerēja uz lietu. Lietus Labrencī bija laba zīme, jo solīja auglīgu rudeni. Savukārt sausa Uguns diena paredzēja pērkona ugunsgrēkus. Salna Labrencī solīja agru rudeni, bet ja nedēļa pirms un pēc Labrenča pagāja bez salnām, tad arī rudens būs vēls un silts.
Pēc Labrenča dienas saule jau krietni bija pavirzījusies uz tumšo ziemas pusi un vairs nebija spēkā aizliegums dedzināt uguni – rijā varēja sākties kulšana uguns gaismā un dziesmota vakarēšana istabās. Sievas un meitas ķērās pie adīšanas, vērpšanas un šūšanas, vīri — pie auklu vīšanas un pastalu darināšanas. Šajā laikā notika Labrenča tirgi, kur zemnieki pārdeva jauno tīrumā un kūtī izaudzēto, parasti tirgojās ar āžiem. Bieži vien tieši tirgū saskatījās jaunie ļaudis un notika derības.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X