Šoreiz piedāvāju uzspēlēt spēli – uzmini Latvijas filmu!

Jāsāk ar to, ka filmas pirmizrāde notika pirms 78 gadiem, 1940. gada 22. janvārī, un tās laikā Rīgas kinoteātrī „Splendid Palace” tika izgāztas durvis un izsists kases lodziņš, bet nākamajos divos mēnešos Latvijas kinoteātros to noskatījās 250 tūkstoši skatītāju!

Filmas darbība notiek kādā Latvijas zvejniekciemā un likumsakarīgi, ka viena no tās sižeta līnijām ir saistīta ar jaunām zvejas tehnoloģijām un zivju uzglabāšanu tālākai realizācijai, bet otra sižeta līnija ir mīlasstāsts starp rīdzinieci Anitu un Oskaru, zvejnieka dēlu.

Jā, tā ir leģendārā filma „Zvejnieka dēls”, kuras dzīvesstāsts ir tikpat interesants kā pati filma.

„Zvejnieka dēla” pamatā ir rakstnieka Viļa Lāča romāns, kas trīsdesmitajos gados tika izdots Emīlijai Benjamiņai piederošajā laikrakstā „Jaunākās ziņas”. Neraugoties uz to, ka Emīlija Benjamiņa bija daudz palīdzējusi jaunajam censonim ceļā uz slavu, viņa 1941. gadā mira izsūtījumā Sibīrijā līdz ar daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem, zem kuru deportāciju pavēlēm bija LPSR valdības vadītāja Viļa Lāča paraksts.

Droši vien jau zināt, ka Vilis Lācis padomju laikā vairākus savus pirmskara darbus „pārstrādāja” atbilstoši sociālisma ideoloģijai un no līdzīga likteņa neizbēga arī filma „Zvejnieka dēls”. Padomju vara pēc kara vēlējās izdzēst tautas atmiņu par Latvijas neatkarības laikiem, tāpēc tika izdomāts melīgs stāsts, ka tautā populārā filma ir gājusi bojā un 1956. gadā tika uzņemta ideoloģiski pareizāka filmas versija, kas tomēr nespēja atkārtot oriģinālās filmas panākumus.

Jāpiebilst, ka otrajā filmas versijā piedalījās vien divi aktieri no pirmās filmas, jo Anitas lomas atveidotāja Ņina Melbārde pēc kara emigrēja uz ASV, bet Oskara lomas atveidotājs Pēteris Lūcis strādāja par režisoru Valmieras teātrī un „jauno” Oskaru – Eduardu Pāvulu ne tikai iedrošināja, bet arī viņam atdeva pirmajā filmā izmantoto zvejnieka cepuri un zābakus.

Uz Ameriku pēc kara emigrēja arī filmas režisors Vilis Jānis Lapenieks, kura uzstājībai savulaik noticēja Ulmaņa valdības naudas devēji Sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa personā. Par trimdinieku kļuva arī „Zvejnieka dēla” mūzikas autors Jānis Mediņš, kuram ir lieli nopelni filmas popularitātē, jo viņa valša ritmā sacerētā dziesma „Laša kundze” ātri vien folklorizējās, lai gan filmā to dziedāja negatīvais tēls – zivju uzpircējs Garoza, ko atveidoja Rūdolfs Bērziņš.

Tolaik labam aktierim bija jāprot arī dziedāt un šai jomā Rūdolfs Bērziņš bija izcils – studējis Kopenhāgenā, dziedājis Vācijas un Dānijas operteātros – un arī Latvijas operā, kuras direktors viņš bija divus pēckara gadus.

Bet jā – kas tad ir lipīgā dziesmas teksta autors, kam pieder atmiņā paliekošās piedziedājuma rindas – „Jūra krāc un vēji pūš, priekos bēdās paiet mūžs”? Tas ir Kārlis Štrauhs ar pseidonīmu Dobrājs, savulaik žurnālu redaktors un Otrā Pasaules kara laika literatūras tēla, latviešu leģionāra – dižkareivja Vilibalda Drosmiņa radītājs.

Tomēr šobrīd aizmirstam par karu un pārceļamies uz idillisku Latvijas laika zvejniekciemu un dziedam – ja ne visu filmas „Zvejnieka dēls” dziesmu, tad vismaz pirmās divas rindiņas:

Laša kundze bola acis,

Menca pilnā rīklē sauc!