Janvāra beigās (24. janvārī) Latviju pavisam klusi pāršalca ziņa, ka miris latviešu kinorežisors Aivars Freimanis.  Mēs zinām viņa dzejiskās spēlfilmas “Dzīvīte” un “Puika”, bet tikai īpaši kinomīļi un zinātnieki Aivaru Freimani piemin kā vienu Rīgas dokumentālās poētiskās kinoskolas pamatlicējiem. Pēc savām, nu jau par bestselleriem “Lomi” un “Kuldīgas freskas” režisors bija gatavs jauniem izaicinājumiem: dokumentālās un spēlfilmas apvienojumam.

Sadarbībā ar operatoru Dāvi Sīmani (sen.) 1971. gadā tika sākts darbs pie filmas “Upe” par kādu no Rīgas salām. Kopā ar Dāvi viņi sāk dokumentēt norises Zaķusalā, pat nenojaušot ka dokumentē vienu no vērienīgākajām pārmaiņām Rīgas dzīvē – pēdējā Rīgas zvejniekciema beigas. Tiek celts Salu tilts un Rīgas HES, vēl tikai plānojumā ir Zaķusalas tornis un televīzija, bet salinieku dzīve jau mainās – pēdējie lomi zvejniekiem un pēdējie plostnieki Daugavā kur savu ugunskuru.

Dāvis eksperimentē ar kadru, Aivars raksta filmas dienazgrāmatu, kas saglabājusies līdz mūsdienām kā unikāls prāta inteliģences vingrinājums. Tomēr pamazām viņi nonāk pie vēlmes darbā iesaistīt aktierus – fiktīvus tēlus. Lai arī Freimanis šaubās, vai vajag jaukt žanrus (dokumentālo un spēlfilmas), tomēr lēmums tiek pieņemts un filmēties tiek uzaicināti jauni, nevienam nezināmi aktieri Akvelīna Līvmane un Ivars Kalniņš, kas tikai gatavojas iestāties konservatorijā. Scenārija nav, epizodes tiek radītas “uz vietas”, abi jaunie aktieri brīvi improvizē un dzīvojas savos tēlos brīvi un nepiespiesti.

Tomēr, kaut arī tajā pašā gadā filmu ir paredzēts pabeigt, uzņemšana tiek pārtraukta. Šajā laikā nav jēdziena “mocumentary” – dokumentālā kino un spēlfilmas realitātes savienojums. Padomju savienībā nevar būt tāda “starpžanra” un uzņemtais materiāls tiek nolikts plauktā, līdz 1974. gadā kāds atcerējās, par uzņemtajiem kadriem: Rolanda Kalniņa filma “Piejūras klimats” tika cenzūras iznīcināta un steidzami vajag atrast kādu citu filmu, lai... pildītu ražošanas plānu.

Aktieri tajā laikā jau bija kļuvuši pazīstami, jo īpaši Ivars Kalniņš, un bija sarežģīti radīt to nepiespiesto filmas sajūtu, kāda bija plānota sākumā. Darbs turpinājās, lai arī šajā laikā uzņemtās ainas, kad jaunieši satiekas pēc šķiršanās ar savu melodramatismu kļust par filmas trauslāko posmu.

Pēteris Plakidis ar vislielāko ciņu un pietāti raksta filmai mūziku, tiek montēts un pārmontēts, un jau tajā pašā gadā filma uzmanīgi un klusi tiek piedāvāta skatītājiem. Pats Aivars Freimanis filmas reklāmas prospektā saka: “Pēc desmit minūtēm nodzisīs gaisma, un jūs ķļūsiet par filmas “Ābols upē” pirmajiem skatītājiem. Seanss savā ziņā arī ir spēle, tajā tāpat sastopas divas puses. Bet jūs varat zaudēt pāris stundas sava laika, mēs, filmas veidotāji – četrus darba gadus. Jā, “Ābols upē”  ir tapis ilgstoši, grūti un ar pārtrauktumiem. Filma uzņemta ar vispieticīgāko tehniku, bez masu skatu dalībniekiem, bez paviljoniem un bez grima.  Šo rindiņu autors un operators Dāvis Sīmanis tika noturēti par ... mērniekiem, kas piedalās Salu tilta celtniecībā. Mēs jūs šovakar negribam (un arī nevaram) pārsteigt. Vai var patikt žogmalē pēkšņi uzziedējis dadzis, kad tupat netālu aug skaistas rozes?  Bet mēs ceram, ka varbūt ne visi tam paies garām, jo arī dadža zieds tomēr ir – zieds.”

Tā tapa šis trauslais zieds “Ābols upē” – filma par kādu bijušu kopienu, filma, kas lika saspringt lielākajiem padomju cenzoriem, filma, kas ir pērle – iekļauta mūsu kultūras kanonā ar izteikti poētisku kadru un smeldzīgu mīlasstāstu, kur realitāte ar jaunradīto savijas neatšķetināmā mezglā.

Aizbrauciet saulainā pēcpusdienā uz Zaķusalu, lai domās izstaigātu vienu no sešām Zaķusalas ieliņām, apskatītu kuģīšu piestātni, sajustu izkārto zvejas tīklu smaržu. Tas viss ir filmā. Bet vai filmā bija ābols upē?