Meži, meži, tumšie meži…. Ne visiem, bet daudziem labi zināma dziesma par laupītāju Kaupēnu. Leģendām apvīta persona un viņa vārds trekniem burtiem ierakstīts Latvijas kriminālistikas vēstures grāmatā. Par viņu dzied dziesmas, no paaudzes paaudzē saglabājas nostāsti, reizēm pārlieku romantizēti. Kaupēna līdzgaitnieki vairs nav starp dzīvajiem, bet atmiņu stāsti paliek. Arī man ir kāds stāsts par Ansi Albertu Kaupēnu un, lai cik tas dīvaini izklausītos, šis stāsts ir saistīts ar manu lasītparasmi. 

Ap piecu gadu vecumu, kad liela interese bija pareizi un pēc iespējas veiklāk salikt burtus loģiskā virknējumā, mana vecmāmiņa savos un manos atpūtas brīžos stāstīja par to, kā viņa mācījusies lasīt. Vecmāmiņa, kuru mēs mīļi saucām par Ecamiņu, dzimusi 1918.gadā un tolaik laukos nebija pieejams plašs grāmatu klāsts. Tomēr, kad viņa sasniedza lasīšanai atbilstošu vecumu, katrā mājā bija avīzes ar stāstiem par nenotveramā laupītāja un slepkavas gaitām. No 1920. gada janvāra, vairāk nekā sešus gadus Kaupēns bailēs turēja teju visu Latviju, jo īpaši savu dzimto vietu - Jelgavas apkārtni, kuras dziesmā apdziedātie tumšie meži, arī bija viņa drošais slēpnis. Gadu gaitā Kaupēns ieguvis romantiska dēkaiņa auru, tomēr nekā romantiska tur nav un viņš nav latviešu Robins Huds, kas aplaupīja bagātos un atdeva nabagajiem. Ansis Kaupēns laupīja un slepkavoja, lai nodrošinātu tikai un vienīgi savu iztiku un izklaides. Viņš nežēloja ne turīgos zemniekus, ne nabadzīgos kalpus, ne vecos, ne jaunos, ne bērnus. Kaupēna dzīvi vadīja kāre viegli iedzīvoties. Viņš dezertēja gan no krievu armijas, gan vēlāk arī no jaunizveidotās Latvijas armijas, slapstījās mežā un tā arī sāka laupīt un slepkavot.

Manas vecmāmiņas atmiņu stāstos dominēja nosodījums, tomēr neslēpjot arī tā laika sabiedrības jūsmošanu par veiklo jaunekli, kurš jau toreiz tika raksturots kā mutīgs un gudrs dēkainis. Šādu tēlu viņam palīdzēja radīt galvenokārt daiļā dzimuma pārstāves. Kad Kaupēnu tiesāja, tad tiesas priekšā liecināt uzdrošinājās trīs Kaupēna līgavas, bet ļaudis runāja, ka tādas bijušas vismaz trīs reizes vairāk. Kā zināms, sievietēm visos laikos patikuši „sliktie puiši”. Vēl viens Kaupēna trumpis bija viņa aizraušanās ar grāmatām, galvenokārt ar „krimiķiem”, kur arī slēpjas neizglītotā vīrieša pietiekamais vārdu krājums un uzdrošināšanās iet „uz visu banku”, piemēram, apstādinot un aplaupot pat vilcienu. Tiesas laikā visas avīzes bija pilnas ar stāstiem par Kaupēna „stāju” nopratināšanās laikā. Citiem viņa ironiskie smīni lika nepatikā nodrebināties, bet citi tajos saskatīja vīrišķību. Lai vai kā Ansis Alberts Kaupēns atstājis pēdas Latvijas vēsturē, kaut melnas un asiņainas pēdas, tomēr neizdzēšamas. Kaupēna īsais mūžs bijis pamats Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperai „Kaupēn, mans mīļais”, par viņu ir sarakstītas vairākas grāmatas, tai skaitā Kaupēna tiesas prāva aprakstīta Andra Grūtupa "Tiesāšanās kā māksla" otrajā grāmatā, kā arī jau pieminētā dziesma „Meži, meži, tumšie meži”. Ansim Kaupēnam nāves sodu izpildīja 1927. gadā naktī no 5. uz 6. maiju un apraka, kā arī dziesmā teikts, mežmalā, vien uz viņa kapa nav rakstīts „še dus Kaupēns laupītājs”, viņa kapa vieta nav zināma. Dziesmas melodija ir „lipīga” un atbilstoša, lai to dziedātu kādā kopā sanākšanā, piemēram pie ugunskura. Atzīšos gan, ka, savas vecmāmiņas ietekmēta, es šo dziesmu nekad pie ugunskura neesmu dziedājusi, lai gan vārdus ļoti labi zinu.