Šīsdienas stāstu raksts ir par kādu kustību, kuras nosaukums – „jaunlatvieši”. Ā, jūs teiksiet, kā tad - Barons, kurš nebija vis nekāds barons, bet Krišjānis, vēl viens Krišjānis – Valdemārs, vēl Juris Alunāns un citi… Tie, kas ne tik sen nākuši no skolas sola, vēl nosauktu virkni uzvārdu - Jēkabs Zvaigznīte, Ernests Dinsbergs, Bernhards Dīriķis, piesauktu „Pēterburgas Avīzes”, "Tērbatas latviešu studentu rakstniecības vakarus", vai, piemēram, „Jelgavas latviešu biedrību”, vēl citus cilvēkus un notikumus, un tas viss būtu pareizi, gluži kā vēstures grāmatā uzrakstīts.

Tomēr vēstures grāmatās bieži vien aiz faktiem un uzvārdiem pazūd gan jēga, gan notikumu būtība – šajā  gadījumā – kādi viņi bija, tie „jaunlatvieši”? Kā no ilgi verdzinātas – jo dzimtbūšana bija atcelta salīdzinoši nesen, pirms aptuveni trijiem desmitiem gadu – Baltijas zemnieku kopas radās cilvēki, kas nebija nedz kalpi, nedz vergi? Savam laikam izglītoti ļaudis, mūsdienās teiktu – speciālisti – zinātnieki, ārsti, žurnālisti, pedagogi, uzņēmēji, kas spēja radīt ideju par neatkarīgu latviešu valsti  un tautu. Bez viņu degsmes, pilnīgi iespējams, šīs valsts pilsoņiem nebūtu Latvijas Republikas pases. Viņi ir Latvijas sākums.

Viens no maldiem ir jaunlatviešu īstais vecums. Iespaids, kas bieži rodas, lūkojoties vēstures grāmatās, no kurām uz mums nolūkojas cienījami vīri vizītsvārkos ar kuplu un sirmu matu un ūsu rotu un bargiem, caururbjošiem skatieniem ir mānīgs. Tie ir jaunlatviešu atveidi viņu mūža nogalē un ir pavisam cita laika un cita vecuma cilvēki, nekā tie, kas radīja domu par tautas brīvību.

Par sava veida „jaunlatviešu” kustības sākuma punktu var pieņemt 1856. gadu, kad Juris Alunāns izdeva dzejoļu krājumu "Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas", kas bija Horācija, Gētes, Šillera, Puškina, Ļermontova, Heines un citu populāro darbu tulkojumi. Ja vēlaties šī krājuma saturu mūsdienu izpratnē, tad jaunlatvieši literāri sākās no sava laika pasaules hītu tulkojuma latviski.

Tai gadā Alunānu Jurim bija 24, Krišjānim Baronam bija 21, viens no vecākajiem - Krišjānis Valdemārs bija tikko ticis pāri 30, arī pārējie bija līdzīga vecuma jauni ļaudis. „Študentes”, kā tai laikā teiktu – jauni vīrieši, kas izrāvušies no savas zemnieku un kalpu kārtas spēcīgu izglītības alku un labākas dzīves ilgu vadīti. Viņi mīlēja dzīvot, sapņot, dzert alu un pīpēt – ne velti viena no vēlākajām neformālajām jaunlatviešu, kā to mūsdienās (un arī toreiz) sauc biedrībām, bija ar sadzīves vārdu „Pīpkalonija”, tas bija latviešu studentu sestdienu sanākšanas klubs ar referātiem Tērbatā. Tiesa, tā gan bija nosacīti nākamā „jaunlatviešu” paaudze, pēc Barona un Valdemāra, ar Veidenbaumu.  

Sapņojot un – jauniem cilvēkiem raksturīgi – dzīves jēgu un pasaules labāku kārtību meklējot, censoņi balstījās savās jauniegūtajās zināšanās un sengrieķu un citu tautu varoņteikas salasījušies, izsapņoja savai tautai brīvību no tolaik visacīmredzamākā un tiešākā apspiedēja – vācu baroniem.

Vācu baronu ideologi – mācītāji arī ieviesa nosaukumu „jaunlatvieši”. Tas sākumā bija tāds kā nicinājuma, pat lamu vārds – tā saucot jaunos latviešu censoņus vārdam bija ironiska, sarkastiska, nievīga nozīme. Buntavnieki, dumpinieki, pret pastāvošo kārtību vērsti – nu kam tas der? Vārds mainījās, kad paši kustības veidotāji to pieņēma, un no apsmiekla vārda „jaunlatvieši” kļuva par idejas vārdu, paši piešķirot tam pavisam citu nozīmi un vērtību – to, kuru zinām šodien – un tad tas kļuva brīvības dzirksteles vārds. 

„Jaunlatvieši” ir stāsts par jaunu un gudru cilvēku radītu ideju par brīvu tautu. Un reizē arī – par plānu, ka to izdarīt – ar izglītību, ar savu kultūru, ar saimniecisku un juridisku neatkarību. Ja godīgi – tad tas pats, ko šodienas paaudzes gribēja pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Vai tas, ko mēs esam gribējuši vienmēr.

Vienā no jaunlatviešu izdevumiem – burtnīcu sērijā "Sēta, daba un pasaule", pirmajā daļā publicēts latviskots čehu rakstnieka Františeka Čelakovska dzejolis „Nevis slinkojot un pūstot”. Tikai pēc 49 gadiem Jura Alunāna atdzejojumam mūziku pierakstīja Jurjānu Andrejs, bet šī dziesma, pareizāk - tās vārdi, ir jaunlatviešu laika lieciniece līdz pat mūsu dienām.