Šīs dienas jubileju virpulī uz goda pjedestāla arī  latviešu šķēpmetējs Jānis Lūsis. Joprojām vienīgais Latvijas sportists, kuram pieder visu trīs cēlmetālu olimpiskās medaļas. 1987. gadā viņu pelnīti atzina par izcilāko šķēpraidi pasaulē un Jānis ir pirmais Latvijas atlēts, kurš uzņemts Starptautiskās vieglatlētikas slavas zālē Monako. Londonas olimpisko spēļu dienās vienu no britu metropoles 361 metro stacijām rotāja Jāņa Lūša portrets. Un tepat Latvijā, mūsu šķēpmetēju slavenās tradīcijas turpinot, kopš 1995. gada notiek olimpiskā čempiona kausa izcīņa, kas risinājusies Valmierā, Rīgā, Kandavā, Koknesē, Murjāņos un Jāņa dzimtajā pilsētā Jelgavā.

Ja runā par spožām uzvarām, fantastiskiem rekordiem un čempionu tituliem, tad šķiet, Jānis savas sporta karjeras laikā izcīnījis absolūti visu, kas vien uz planētas Zeme ir sasniedzams. Un tomēr es atsaukšu atmiņā trīs panākumus, kas gūti pasaules visprestižākajās sacensībās – Olimpiskajās spēlēs.

Vēl nesen noklausījos vairāk nekā 50 gadus vecu ierakstu, ko glabāju savā fonotēkā, kurā Jānis visai pieticīgi bilda, ka savās pirmajās Olimpiskajās spēlēs Tokijā grib cīnīties par vietu pirmajā trijniekā. Tā arī notika. Universiādes, Tautu spartakiādes un Eiropas čempions 25 gadus vecais Jānis Lūsis sasniedza 80 metrus 57 cm un, izpildot minimālo programmu, ierindojās trešajā vietā. Arī pēc četriem gadiem, pošoties uz Mehiko spēlēm, pasaules rekordists, protams, bija favorītu pulkā un  nu mērķis bija tikai viens – zelts! Mehiko konkurence gan bija tik nopietna, ka zelta medaļas liktenis izšķīrās vien pēdējā metienā - 90 metri un 10 centimetri… Soms Jorma Kinunens sasniedza 88,58 metrus, ungārs Gerds Kulčars - 87,06.

Arī uz savām trešajām olimpiskajām spēlēm Minhenē Jānis devās kā jauna pasaules rekorda īpašnieks - 93 metri 80 cm. Un tomēr sīkstā, dramatiskā cīņā ar jauno vācu zvaigzni Klausu Volfermanu nācās piekāpties… Nekad neaizmirsīšu šo fantastisko cīņu, arī savu radio reportāžu no Minhenes olimpiskā stadiona tribīnēm un vācu fanu pūļa izmisīgo kliedzienu - nein, nein, nein, kad Jānis izpildīja savu pēdējo metienu. Jā, šie liktenīgie 2 centimetri Minhenē šķīra Jāni no zelta, bet sudrabs bija kabatā un Jānim bija pilns olimpisko medaļu komplekts. Bronza Tokijā, zelts Mehiko un sudrabs Minhenē.

Ko lai te piebilst? Esmu lepns un gandarīts, ka dzīvoju vienā laikā un vienā valstī ar latvju sporta leģendu, kura sniegums ar zelta burtiem ierakstīts pasaules un Latvijas sporta vēsturē.

Esi sumināts, Jāni, dzimšanas dienā!