“Epifānijas ir vēl literatūras vēsturē maz minēts žanrs, tie ir impulsi, mazi uzliesmojumi, kuru gaismā daži brīži dzīvē izgaismojas sevišķi spilgti. Reizēm šie impulsi var likties pretrunīgi, reizēm, kā jau impulsi, tie tādi arī ir, bet visu grāmatu impulsu kopgājiens ir no piedzimšanas līdz jaunai piedzimšanai.”

Šādi Imanta Ziedoņa balsī izskan viņa sacītais un skaidrotais par epifānijām. Tik kodolīgi, precīzi un pats galvenais - dziļi.

No piedzimšanas līdz jaunai piedzimšanai - šajos dažos vārdos slēpjas visa dzīve.

Viņš bija izcils autors, dzejnieks, tulkotājs, scenārists, viņš rakstīja  izcilas pasakas un bija draugs bērniem, viņš bija acīgs vērotājs no malas, viņš ir bijis doma un gars. Un ļoti rūpīgi viņš savas domas ietērpa īsos prozas darbos - epfifānijās. Šodien. 3. maijā, mēs atzīmējam Imanta Ziedoņa 84. dzimšanas dienu, un šīs dienas „Stāstu Rakstu” raidījumā īpaši izcelsim viņa rakstītās epifānijas.

Tikai retajm piemīt spēja kādā sīkā detaļā parādīt plašo pasauli un dzīves filozofiju. Un, iespējams, tieši tā ir bijusi Imanta Ziedoņa darbu veiksmes atslēga – ar pāris vārdiem izteikt patiesi daudz. Un to visu viņš ir darījis viegli, saistoši - it kā spēlējoties.

“Manas pēdas, piemēram, ir pasakas. Tajās darbojas basi čiekuri un skujas, grantis un visādi akemtiņi. Tie kut un grauž un runā brīnumlietas. Manas pēdas ir pilnas zemtekstiem. Un kaut arī vakarā es nomazgāju zemi no kājām, tik un tā zemteksti tajās paliek, jo zem katrām pēdām ir vēl kādas pēdas.”  

Lūk, šāds neliels fragments no Ziedoņa epifānijas “Miesa ir žanrs”. Šis ir viens fragments, bet to, cik epifāniju un krājumu Ziedonis mums atstājis, patiesībā, ir grūti apkopot un saskaitīt. 

Izcilais mākslinieks gan epfiānijās, gan dzejā un citos savos darbos rakstījis par mīlestību, par dzīvi, par latviešu tautu, par darbu un arī par ikdienu. Domāju, ka katrā epifānijā ikviens no mums spēj saklausīt ko neparastu, ko svētu, svarīgu, kādu dzīves gudrību un pamācību.

«Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās »  

Jā, arī savu taisnību dzejnieks Imants Ziedonis mums mācīja meklēt.

Aiziedams viņš nekur neaiziet. Paliek viņa personības starojums, latvieša stāja, rūpes par sabiedrību. Tas viss mums paliek. Jāsaka līdzīgi kā reiz Ziedonis teicis par Aleksandru Čaku – lielie kalni ir jānolīdzina ar zemi, katram ņemot pa saujai un berot kabatās. Tad kalns ir sadalīts pa pusotra miljona sirdīm. Pēc tam var sanākt kopā un sabērt kalnu no jauna.

Ziedoņa dzīvē nebija nekā svarīgāka par tautu. Un šī mīlestība bija, ir un būs abpusēja.

Vislabāk Ziedoņa epifānijas izklausās tieši viņa paša lasījumā, viņa balsī, emocijās, katrā zilbē un pateiktajā vārdā, tāpēc šobrīd, atceroties un pieminot izcilo mākslinieku, ieklausīsimies vienā no viņa zināmākajām epfiānijām - “Dziediet”