Pētot latviešu tautas pašnoteikšanās vēsturi, ir viens stāsts, kurā apvienojušās reliģiska pārliecība un tautas brīvības ilgas. Tās ir brāļu draudzes. Cits šīs parādības nosaukums nācis no vācu Saksijas pilsētas Hernhūtes – proti, hernhūtieši. Šī ir reliģiski – sabiedriskā  kustība, kas savus ziedu laikus Latvijā izdzīvoja Vidzemē, īpaši plaši – Piebalgā, aptuveni simts gadus ilgā laika posmā, masveidā sākoties ap 1738. gadu. Vēsturiskā mēroga izpratnei – ap to laiku Bīrons sāka būvēt Rundāles pili.

Hernhūtiešu darbības filozofiskais pamats, kā mūsdienās teiktu – ideoloģija – ir  piētisms. Šī vārda sakne ir latīņu vārdā pietatis – tā pati latviskā pietāte vai godbijība vien būs. Piētiķi mēģināja padarīt reliģiskās idejas, luterisko baznīcu sirsnīgāku, emocionālāku, padarīt ticību par cilvēcisku un saprotamu saziņu ar Dievu.

Domājams, ka latviešu zemniekiem tas bija īpaši svarīgi, jo brāļu draudzē ikvienu mēģināja pieņemt kā pilntiesīgu būtni, nevis tikai kā dzimtcilvēku – cik nu tajos laikos tas bija iespējams, jo no hernhūtiešu kustības sākuma līdz dzimtbūšanas atcelšanai Vidzemē vēl bija jāgaida astoņdesmit gadus. Tad, kad brīvlaišana notika, tad gan sākās brāļu draudžu visspilgtākais un masveidīgākais darbības posms.

Piētisma idejai vajadzēja saprotošus un izglītotus ļaudis, un par izglītību brāļu draudzēs tika gādāts. Hernhūtiešu skolas, tā sauktās „draudžu skolās” vienkāršo ļaužu bērniem mācīja lasīt, rakstīt un rēķināt, un tais laikos tas nebūt nebija pašsaprotami. Turklāt hernhūtieši mācīja gan puišus, gan meitenes. Tautas skološana Latvijā notika ar tādu vāciešu starpniecību, kas paši bija apguvuši latviešu un igauņu valodas. Viņi mācīja nākamos brāļu draudžu vadītājus – latviešus. Tātad, parādījās iespēja kalpot Dievam bez vācu mācītāja, kurš ne vienmēr saprata latviski. Brāļu draudzēs Dieva priekšstāvis bija latvietis, tāds pats kā visi citi, tikai izglītotāks. Hernhūtiešu skolotāji nebaidījās mācīt rijās un arī krogos, viņiem bija savi pulciņi, kori, visādas saiešanas un darīšanas.

Brāļu draudžu ziedu laikos, pirms 200 gadiem, no Valmieras līdz Alūksnei 80% zemnieku bija brāļu draudzēs. Hernhūtiešu vadītāji, tā sauktie „tētiņi”, ir sava reģionā saimnieciskās dzīves regulētāji. Piebalgā faktiski ir valdīja hernhūtiešu „mafija”, jo viņi, pateicoties labākai izglītībai, prasmei runāt, rakstīt, ieņēma labus amatus draudzē, muižā, pārvaldē, bija tiesu piesēdētāji.

Brāļu draudžu darbība apsīka, kad jaunais Krievijas 1832. gada baznīcu likums, kura mērķis bija pareizticība kā galvenā Krievzemes reliģija, samazināja brāļu draudžu iespējas un tad tās pakāpeniski savu darbu beidza.

Brāļu draudžu Piebalga Latvijai ir devusi brāļus Kaudzītes un „Mērnieku laikus”, pirmo reālistisko Latvijas romānu. Hernhūtieši iemācīja tautu dziedāt saskanīgi, ievērot melodiju, līdz tam katrs, pat korī, dziedāja kā nu prot. Jānis Cimze, latviešu profesionālās mūzikas tēvs, bija cieši saistīts ar brāļu draudžu kustību. Hernhūtiešu mūzikas kultūra ir viens no mūsdienu Latvijas mūzikas pamatiem. Viņi bija tie, kas ieviesa mūsdienu vijoles sadzīves spēlēšanu savās sanākšanās un plaši lietoja pūšamos instrumentus.

Vēsturnieks Gvido Straube, kas pētījis brāļu draudzes raksta, ka arī latviešu dzejas sākums ir ļoti hernhūtisks, sentimentāls un tipiski vidzemniecisks. No hernhūtiešiem nāk Dziesmu svētku ideja, viņi sāk celt plašākas mājas un saiešanas namus, viņi pirmie ieviesa zemnieku medicīnisko aprūpi, viņu devums ir mērenības ideja, kālab Vidzemē tauta tā nenodzērās, kā cituviet.

Vispārinot – hernhūtiešu darba tikums radīja to turīgo nacionālās elites daļu, kas spēja savus bērnus sūtīt Krievijas impērijas augstskolās un tie tālāk attīstīja jaunlatviešu idejas. Brāļu draudze ir cieši saistīta ar latviešu nacionālo atmodu kā šī procesa pats sākums. Tāpēc šī kustība ir cieņpilnas novērtēšanas vērta.

Vēl viena – praktiska lieta. Hernhūtiešu ideja par to, ka daudzas lietas nāk no Dieva, attiecas arī uz preces cenu veikalā, par kuru nevajag kaulēties, jo tā ir tāda, kāda ir. Dažiem hernhūtiešiem Amerikā izdevās radīt veiksmīgu biznesu ar precēm par fiksētām cenām, un no Amerikas šī ideja atgriezās un iedzīvojās arī Eiropā. Tātad ikreiz, kad jūs (vai es) lielveikalā paņemam kādu preci un ieliekam grozā, lai samaksātu pie kases tik, cik par to prasa – mēs faktiski realizējam brāļu draudžu sen izdomāto un pieņemto principu.

Viens no spilgtākajiem brāļu draudžu muzikālajiem darbiem, kas dzīvo nu jau teju vai trešo gadsimtu, ir viena labi zināma Ziemassvētku melodija – „Es skaistu rozīt zinu”, kas dziedama salīdzinoši raiti un moži, jo hernhūtiešu baznīcas dziedāšana bija sava veida popmūzikas koncerta idejas priekšvēstnesis – viņi to darīja dinamiski un priecīgi.