Es vēroju Dziesmu Svētku gājienu pie Brīvības pieminekļa. Laiku pa laikam no krāšņās, skanīgās, Latvijas karogiem rotātās ļaužu rindas atdalījās viens vai divi cilvēki, lai noliktu ziedus pie Brīvības pieminekļa. It kā pašsaprotama lieta – Dziesmu svētku gājiens gar Brīvības pieminekli un dziesmu svētku dalībnieki noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Es domāju par to, kad, mana mūža laikā, tas ir noticis pirmoreiz. Atcerējos, ka jūlijā, kas šogad ir Dziesmu svētku mēnesis, pirms trīsdesmit diviem gadiem, citā Latvijas pilsētā – Liepājā, daži cilvēki – un jaunāko laiku Latvijas vēsture ir saglabājusi viņu vārdus – Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss, jau pēc tam, kad Bitenieks bija izcietis cietumsodu par mēģinājumu ar laivu nelegāli pamest PSRS, nodibināja cilvēktiesību aizstāvības grupu „Helsinki-86”. Tam bija pamats, 1975. gada Helsinku konferences Noslēguma akts, uz kuru balstoties protesti pret PSRS politiku padomjzemē un tās satelītvalstīs bija izskanējuši jau iepriekšējos gados.

Vēsturē, pēc dibinātāju liecinātā, saglabājies pat precīzs laiks – kā raksta „Helsinku-86” dibinātājs Bitenieks, “1986. gada 16. jūlijā pulksten divos naktī mēs trīs parakstījām dokumentu. Bija domāts, ka būsim vairāk – pieci, septiņi, bet cilvēki baidījās ģimeņu dēļ. Toreiz bija tāds laiks..”.

Helsinkieši protestēja pret Molotova-Rībentropa paktu, svinēja Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu. 1987. gada 14. jūnijā, četrdesmit sešus gadus pēc Latvijas iedzīvotāju masveida deportāciju nakts, viņi pirmo reizi atklāti un publiski okupētās Latvijas vēsturē devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa ar Latvijas karogu rokās.

Lūk, aculiecinieka, vēsturnieka Jāņa Mauriņa apraksts, publicēts „Latvijas avīzē”: Todien Bastejkalns un parks tā pakājē bija ļaužu pilns. Kādi pāris tūkstoši tur noteikti bija. Vara toreiz bija šokēta par helsinkiešu uzdrošināšanos aicināt uz akciju 14. jūnijā. Tik šokēta, ka pēkšņi atcerējās par Brīvības pieminekli, kuru līdz tam vispār bija aizliegts pieminēt, un sarīkoja pie tā tieši 14. jūnijā “riteņbraucēju svētkus”. Pie pieminekļa bija sabiedriskā transporta galapunkts, tomēr satiksmi apturēja šo “svētku” dēļ. Doma bija, ka varbūt daži desmiti cilvēku, gribēdami nolikt ziedus, sanāks, redzēs, ka tur notiek kas cits, pastāvēs, pastāvēs un izklīdīs. Bet tā nenotika. Riteņbraucēju svētkus līdz bezgalībai vilkt nevarēja. Cilvēki pulcējās Bastejkalnā. Kalna augša bija pilna, bet nāca vēl un vēl. Ziedus lika līdz vēlam vakaram. Rīgas izpildkomitejas mašīna riņķoja ap pieminekli un skaļruņos atkārtoja: “Izklīstiet, netraucējiet satiksmi!” Pie pieminekļa pēc ziedu nolikšanas stāvēja kāds pārsimts cilvēku. Uz ietvēm laukuma malā skatītāju bija daudz vairāk. Bet neviens netika aizturēts. Cilvēki nāca arī nākamajā dienā. Pēc pāris dienām ziedus ar ūdensstrūklām “slaucīja” prom.

“To nevar aizmirst, cilvēkiem bija asaras acīs, nevarēja noticēt, ka pie Brīvības pieminekļa plīvo Latvijas karogs. [Cilvēki] krita ceļos, skūpstīja karogu, gribēja pieskarties..” – tā stāstīja nu jau aizsaulē aizgājušais Konstantīns Pupurs, Vides aizsardzības kluba aktīvs biedrs, kurš “Helsinki-86” iestājās 1988.gada janvārī. Tieši viņš 14. jūnijā turēja sarkanbaltsarkano karogu pie Brīvības pieminekļa un nesa to gājiena priekšgalā cauri visai Rīgai uz Brāļu kapiem. Dažas dienas pēc šī gājiena K. Pupuram un viņa mātei PSRS vara atņēma Padomju pavalstniecību un lika atstāt valsti.

Taču tas atrāva galu maisam, kurā ilgi bija glabātas latviešu tautas brīvības un neatkarības ilgas. Un šo „maisu” padomju varai vairs neizdevās aizvērt. Tas arī ir „Helsinki-86” nenoliedzams un nepārvērtējams ieguldījums Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā – būt pirmajiem, uzdrīkstēties, nenobīties.

Helsinkieši ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeņus. Linardam Grantiņam, Mārtiņam Barisam, Raimondam Biteniekam, Rolandam Silaraupam, Jānim Rožkalnam, Jānim Vēverim  ir piešķirti apbalvojumi.

Tālākās helsinkiešu darbības nebija veiksmīgas. Nedz viņu dibinātā partija, nedz dalība Saeimas un pašvaldību vēlēšanās Rīgā atbalstu neguva.

Kāpēc? Viena no iespējamajām atbildēm - Pirmie Helsinku grupas cilvēki nebija tādi, kas pēc tam būtu varējuši ko būtiski ietekmēt tā brīža ekonomikā, Augstākajā Padomē, vai vēlāk - Saeimā. „Helsinkieši” nāca no tautas, no “ierindas cilvēkiem”, nevis no elitārās inteliģences, kas tālāk pārņēma neatkarības atgūšanas procesu. Viņiem nebija tādas izglītības un amatu, kādus vajadzēja procesa turpinājumam un ar pirmajām akcijām viņi savu potenciālu izsmēla.

Tomēr, galvenais, ko saglabā vēsture - 1987. gada 14. jūnijā iesāktajā „helsinkiešu” nopelns ir nenoliedzams. Viņi iekustināja tautas masas, pacēla karogu, kurš tālāk aizveda mūs uz neatkarīgu un brīvu Latviju.

„Stāstu rakstu”, kas atgādina par pirmajiem, kas padomju laikā uzdrošinājās ar Latvijas karogu un ziediem doties pie Brīvības pieminekļa noslēdzu ar dziesmu par trim zvaigznēm Latvijas neatkarības simbolā – brīvības piemineklī.